- Mans dēls, - sacīja Katrīna, sažņaugdama Kārļa IX roku, - es viņu nenicinu, es no viņa baidos.
- Gluži veltīgi, māmiņ. Indriķis ir mans draugs un, ja viņš būtu gribējis man ļaunu, tad, kā viņš pats saka, viņam vajadzēja palikt uz vietas, kad mežakuilis gāzās man virsū, lai mani saplosītu.
- Jā, lai Anžū hercogs, viņa nāvīgākais ienaidnieks kļūtu par Francijas karali?
- Lai arī kādi būtu iemesli, kuru dēļ Indriķis izglāba man dzīvību, - teica Kārlis, - viņš tomēr mani izglāba un es negribu, ka viņam nodara ko ļaunu, velns lai parauj! Bet par grāfu de la Molu es parunāšos ar Alansonas hercogu, kuram viņš kalpo.
Šie vārdi nozīmēja, ka audience ir beigusies, un Katrīna aizgāja neapmierināta.
Nenozīmīgais de la Mols viņai šķita pārāk niecīgs upuris. Margerita Katrīnu jau gaidīja.
- O, tā esi tu, mana meita, - viņa teica. - Es tevi meklēju jau vakar vakarā.
- Zinu, madame. Bet es biju izgājusi.
- Un šorīt?
- Tagad, madame, cs atnācu, lai jums pateiktu, ka jūs gribat rīkoties ļoti netaisnīgi.
- Kāpēc?
- Jūs gribat dot pavēli apcietināt grāfu de la Molu.
- Tu maldies, mana meita. Es nevienu nepavēlu apcietināt, to pavēl karalis.
- Par šo nopietno lietu nestrīdēsimies, - sacīja Margerita. - Vai grāfu de la Molu apcietinās?
- Iespējams.
- Viņu apvaino, ka viņš aizvadītajā naktī Navarras karaļa guļamistabā nogalinājis divus sargkareivjus un ievainojis monsieur Morvelu?
- Tiešām, viņu par to apvaino.
- Un gluži nepamatoti, madame. Grāfs de la Mols ir nevainīgs!
- Nevainīgs! - Katrīna priekā iesaucās. Viņa noprata, ka Margerita var viņai kaut ko pastāstīt.
- Jā, nevainīgs. Grāfs ir nevainīgs, jo viņš nebija pie karaļa.
- Bet kur tad?
- Pie manis, madame.
- Pie tevis?
- Jā, pie manis!
Katrīna par šādu karaliskās princeses vaļsirdīgu atzīšanos nemaz nedusmojās. Viņa tikai sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Un ja nu grāfu de la Molu apcietina, - mirkli klusējusi, viņa ierunājās, - un sāk nopratināt…
- Tad viņš pateiks, kur un ar ko ir bijis kopā, - atbildēja Margerita, kaut gan bija pilnīgi pārliecināta par pretējo.
- Ja tā, tad tev ir taisnība, mana meita. Grāfu de la Molu nevar apcietināt. Margerita nodrebēja. Viņai likās, ka šo Katrīnas vārdu intonācijā slēpjas kaut kas noslēpumains un briesmīgs. Bet pretoties Margerita nevarēja - viņas lūgums bija izpildīts.
- Tātad, ja grāfs de la Mols nav bijis pie karaļa, tad pie viņa bijis kāds cits, - Katrīna atsāka.
Margerita klusēja.
- Vai tu nezini, mana meita? - māte karaliene jautāja.
- Nē, māmiņ, - Margerita nenoteikti atbildēja.
- Esi atklāta!
- Es atkārtoju, madame, ka neko nezinu, - Margerita, negribot nobālēdama, vēlreiz apliecināja.
- Labi, labi. Gan mēs to izmeklēsim, - Katrīna vienaldzīgi noteica. - Vari iet, mana meita! Neuztraucies, tava māte parūpēsies par lavu labo slavu.
Margerita aizgāja.
- Abi uz vienu roku! - Katrīna noņurdēja. - Indriķis ar Margeritu labi saprotas. Vīrs aizver acis uz visu, lai tik sieva klusētu. Mani bērni, jūs esat ļoti veikli un domājat, ka esat arī stipri. Bet jūsu spēks ir vienībā, un es to iznīcināšu. Pienāks diena, kad Morvels varēs pateikt kaut vienu vārdu vai uzrakstīt dažus burtus, un tai dienā mēs uzzināsim visu… Uzzināsim gan, bet līdz tam laikam vainīgais jau būs drošībā.
Vislabākais - izšķirt viņus tūlīt.
Tā izlēmusi, karaliene atkal devās pie dēla. Kārlis patlaban runājās ar Alansonas hercogu.
- Jūs, māmiņ? - Kārlis savilka uzacis.
- Kāpēc tu neteici - atkal? Tu taču tā domāji, Kārli?
- Par savām domām man nevienam nav jāatbild, - karalis atbildēja tai diezgan rupjajā toni, kādā reizēm sarunājās arī ar Katrīnu. - Ko jums vajag? Runājiet drīzāk!
- Es atnācu pateikt, ka tev ir taisnība. Bet tu, Fransuā, esi maldījies.
- Par ko? - abi brāļi jautāja.
- Grāfs de la Mols nav bijis pie Navarras karaļa.
- Vai tiešām? - Fransuā nobālis iesaucās.
- Kas tad? - karalis vaicāja.
- Pagaidām vēl nav zināms, - atbildēja Katrīna. - To mēs uzzināsim, kad Morvels sāks runāt. Lai šis jautājums paliek,- gan mēs visu noskaidrosim. Tagad atgriezīsimies pie grāfa de la Mola.
- Ja grāfs de la Mols nav bijis pie Navarras karaļa, tad viņš mūs nemaz neinteresē, māmiņ, - sacīja Kārlis.
- Viņš tiešām nav bijis pie karaļa, bet viņš bijis pie karalienes.
- Pie karalienes? - Kārlis iesmējās.
- Pie karalienes? - nāves bālais Alansonas hercogs nomurmināja.
- Nē, nē, tie ir meli! - Kārlis pretojās, - hercogs Gīzs apgalvoja, ka viņš redzējis Margo nestuves.
, - Ko tas pierāda? - karaliene vaicāja. - Viņai taču pilsētā ir nams.
- Klošperšē ielā? - iesaucās karalis.
- Jā.
- O, to nu vairs nevar izturēt! - Alansonas hercogs dusmojās. - Un viņa pati man šo grāfu dc la Molu ieteica!
- Tagad es saprotu! - karalis pēkšņi teica. - Tātad viņš pagājušajā naktī aizsargājās pret mums un uzsvieda man uz galvas sudraba krūzi! Nelietis!
- Jā, jā, īsts nelietis! - Fransuā atkārtoja.
- Jums taisnība, mani bērni, - sacīja Katrīna, it kā neievērodama, kādas jūtas uztrauc viņas dēlus. - Ja šis kavalieris izrunāsies, izcelsies briesmīgs tracis. Viņš var kaitēt Francijas princeses labajai slavai. Lai to izdarītu, viņam tik jāizdzer dažas liekas glāzītes.
- Vai jāizlielās, - piebilda Fransuā.
- Protams, protams, - Kārlis piekrita. - Bet mēs taču nevaram viņu tiesāt, ja Indriķis to neapsūdz.