Indriķis nodrebēja un izbrīnā palūkojās uz karali.
- Atzīsties, Indriķi, ka dvēseles dziļumos tu tam nepretojies, - karalis turpināja. - Margo, protams, kliegs kā simttūkstoš vārnu bars, bet, es zvēru pie sava goda, jo ļaunāk viņai. Es negribu, ka tevi padara nelaimīgu. Anžū hercogs var krāpt Kondē, cik vien patīk, man nav nekāda daļa, jo Kondē ir mans ienaidnieks. Bet tu… tu esi mans brālis… Vēl vairāk nekā brālis… tu esi mans draugs.
- Bet, sire …
- Un cs negribu, lai tevi apvaino un par tevi zobojas. Jau diezgan ilgi tu esi zobgalību priekšmets tiem muižnieciņiem, kas sabrauc no provinces salasīt mūsu ēdienu druskas un medīt mūsu sievas. Tu esi piekrāpts, Indriķi, un tas var atgadīties katram. Bet es zvēru, ka došu tev lielisku iespēju atriebties. Tu redzēsi, ka rītā visi runās: "Šķiet, ka karalis Kārlis ļoti mīl savu brāli Indriķi: pagājušajā naktī viņš piespiedis grāfu de la Molu izkārt mēli uz mūžīgiem laikiem."
- Vai tas jau ir izlemts, sire?
- Izlemts un parakstīts. Mēs paši tiksim ar viņu galā: es, Fransuā, Anžū hercogs un Gīzs. Karalis, divi prinči un slavens hercogs, tevi neskaitot. Liekas, ka šis kungs nevarēs žēloties.
- Kā tas ir - mani neskaitot?
- Nu ja, tu taču arī būsi kopā ar mums?
- Es?
- Jā, tu. Kad mēs būsim viņam uzmetuši kaklā cilpu, tu šim varonim karaliski ietrieksi krūtīs dunci.
- Jūs esat pret mani pārāk laipni, sire. Bet kā jūs zināt…
- Velns lai parauj! Liekas, ka šis nelietis lielās. Viņš satiekas ar Margo gan Luvrā, gan viņas namā Klošperšē ielā. Viņi kopā sacer dzejoļus, pastorāles… Kā es vēlētos redzēt šī kavaliera pantus! Pielūko, paņem asāku dunci!
- Sire, - sacīja Indriķis, - ievērojot visus apstākļus…
- Ko?
- Jūsu majestāte piekritīs, ka mana piedalīšanās šai pasākumā nebūtu visai pieklājīga. Man viss tas ir pārāk tuvs, un manu iejaukšanos varētu uzskatīt par cietsirdību. Jūs, majestāte, atriebsit māsas godu, atriebsities kavalierim, kas lielās ar Margeritas labvēlību un viņu apvaino. No jūsu puses šāda atriebība ir saprotama un nevar kaitēt manas sievas slavai. Viņu cs vēl aizvien uzskatu par nevainīgu. Bet, ja es šai pasākumā piedalīšos, lad iznāks kaut kas pavisam cits. Tad tā vairs nebūs taisna
atmaksa, bet atriebība, būs nevis pelnīts sods, bet gan slepkavība, un manu sievu uzskatīs nevis par apzaimotu, bet gan vainīgu aizliegtā mīlas dēkā.
- Tavi vārdi, Indriķi, ir zelta vērti! Es tikko teicu māmiņai, ka tu esi gudrs kā pats velns!
Un Kārlis laipni paskatījās uz Indriķi, kas palocījās, pateikdamies par uzslavu.
- Tātad tu tomēr esi apmierināts, ka tevi no šī kavaliera atbrīvo? - karalis jautāja.
- Viss, ko jūsu majestāte dara, ir labi darīts, - Indriķis atbildēja.
- Labi. Esi mierīgs, visu izdarīs, kā pienākas.
- Es pilnīgi paļaujos uz jūsu majestāti.
- Cikos viņš parasti ierodas pie tavas sievas?
- Ap deviņiem vakarā.
- Un aiziet?
- Ap vienpadsmitiem.
- Labi. Šonakt ej pie Margo pusnaktī. Līdz tam laikam viss jau būs galā.
Un Kārlis, draudzīgi paspiedis Indriķim roku un vēlreiz apliecinājis savu draudzību, izgāja, svilpodams iemīļoto mednieku dziesmiņu.
- Velns un elle! - norūca Indriķis, noskatīdamies uz aizejošo karali. - Esmu gatavs zvērēt, ka visu šo sātana darbu izgudrojusi māte karaliene. Viņa nezin ko vēl izgudrotu, lai tik mani sanaidotu ar sievu.
Indriķis iesmējās. Tie bija dīvaini smiekli, kādi viņam paspruka, kad neviens viņu ne redzēja, ne dzirdēja.
Tai pašā dienā apmēram pulksten septiņos vakarā kādā no Luvras pils istabām spoguļa priekšā stāvēja nule no vannas izkāpis skaists jauneklis un, sukādams matus un greznodamies, dziedāja saldskanīgu dziesmu.
Blakus viņam, gultā izstiepies, gulēja' otrs jauneklis.
Pirmais bija mūsu paziņa la Mols, par kuru tai dienā bija tik daudz runāts, otrs - viņa draugs Kokonna.
La Mols nedzirdēja pērkona grāvienus un neredzēja spožo zibeni, kas apdraudēja viņa dzīvību. Atgriezies mājās trijos no rīta, viņš nogulēja līdz. pulksten trijiem pēcpusdienā gan aizmidzis, gan sapņodams un celdams gaisa pilis uz tām irstošajām smiltīm, ko sauc par dzīvi. Pēc tam viņš piecēlās, nomazgājās, la Hurjēra viesnīcā paēda pusdienas un, atgriezies Luvrā, sāka sakārtot savu tualeti, kā vienmēr gatavodamies doties pie karalienes.
- Tātad tu teici, ka esot ēdis pusdienas? - žāvādamies Kokonna jautāja.
- Jā, ar lielu ēstgribu.
- Kāpēc tu mani nepaņēmi līdzi? Tu esi briesmīgs patmīlis!
- Tu tik saldi gulēji, ka man negribējās tevi modināt. Vai zini ko? Pusdienu vietā tu vari ēst vakariņas. Galvenais, neaizmirsti la Hurjēram paprasīt to Anžū vīnu, ko viņš nesen saņēma.
- Vai tas ir labs?
- Paprasi, gan jau pats redzēsi.
- Uz kurieni tu posies?
- Kurp es pošos? - sacīja la Mols, izbrīnījies par drauga savādo jautājumu. - Pie karalienes!
- Vai man neiet pusdienās uz namiņu Klošperšē ielā? - Kokonna vaicāja. - Tur droši vien vēl palikušas pagājušās nakts vakariņu atliekas un kāda krietna vīna lāse.
- Pēc visa tā, kas viņnakt notika, tu darītu neapdomīgi, Anibāl. Turklāt mēs taču solījāmies, ka vieni paši uz turieni neiesim… Padod manu mēteli!
- O, pareizi, - teica Kokonna, - es aizmirsu, ka mēs devām vārdu… Velns, kur tad palicis tavs mētelis?… Lūk, te būs!
- Nē, to ne. Tu man dod melno, bet man vajadzīgs ķirškrāsas. Karaliene apgalvo, ka tas man piestāvot labāk.
- Pameklē pats, - sacīja Kokonna, lūkodamies apkārt. - Es nevaru atrast.
- Nevari atrast? Kur tad tas palicis?
- Tu viņu būsi pārdevis.
- Kāda velna pēc? Man taču vēl ir kādi seši ekiji.
- Uzvelc manējo.