- Pateicos! 2Laļā kamzolī un dzeltenā mētelī es būšu īsts papagailis.
- Tu esi pārāk izvēlīgs. Tiec pats galā, kā zini!
Tai brīdī, kad la Mols sāka lamāt zagļus, kas nekaunīgā kārtā ielaužas Luvrā, istabā ienāca Alansonas hercoga pāžs ar dārgu mēteli uz rokas.
- O, lūk, kur tas ir! - la Mols iesaucās. - Beidzot!
- Jūsu mētelis, grāfa kungs! - sacīja pāžs. - Viņa augstība saderēja par tā krāsu un, vēlēdamies pārliecināties, lika aiznest mēteli viņam.
- Es viņu meklēju tikai tāpēc, ka gribēju iziet, - la Mols atbildēja. - Bet ja viņa augstībai mētelis vēl vajadzīgs…
- Nē, grāfa kungs.
Pāžs aizgāja. La Mols uzvilka mēteli.
- Nu, ko tu izlēmi? - viņš jautāja.
- Pagaidām vēl neko, - Kokonna atbildēja.
- Vai vakarā būsi mājās?
- Kā es to lai zinu?
- Tu nezini, ko darīsi pēc divām stundām?
- Zinu, ko darīšu, bet nezinu, ko man liks darīt.
- Kas? Nevērās hercogiene?
- Nē, Alansonas hercogs.
- Es tiešām esmu ievērojis, ka jau kādu laiciņu viņš pret tevi ir ļoti laipns, - sacīja la Mols.
- Tas taisnība, - Kokonna piekrita.
- Tātad tev par nākotni nav jārūpējas, - la Mols iesmējās. - Viņš tev palīdzēs.
- Nieki! Jaunākais dēls, ko viņš var!
- Viņš ļoti grib kļūt par vecāko, - tcica la Mols. - Varbūt, ka debesis par viņu apžēlojas… Tātad tu nezini, kur pavadīsi vakaru?
- Nezinu.
- Tad vācies pie velna… vai labāk - ardievu!
- Ir gan jocīgs tas la Mols! - Kokonna noņurdēja. - Viņš grib, lai es pasaku, kur pavadīšu vakaru. Es zinu tikai to, ka man gribas gulēt!
Un viņš atkal atgūlās.
La Mols devās pie karalienes. Lasītājam jau pazīstamajā gaitenī viņš sastapa Alansonas hercogu.
- A, tas esat jūs, grāf de la Mol? - hercogs izsaucās.
- Jā, jūsu augstība, - godbijīgi palocījies, la Mols atbildēja.
- Jūs izejat no Luvras?
- Nē, jūsu augstība, cs eju Navarras karalienei apliecināt manu padevību.
- Kad jūs no viņas aiziesit, grāf de la Mol?
- Vai jūsu augstība grib man kaut ko pavēlēt?
- Pagaidām nē. Bet vakarā es gribētu ar jums parunāties.
- Cikos?
- Starp deviņiem un desmitiem.
- Man būs tas gods pie jūsu augstības ierasties laikā.
La Mols palocījās un devās tālāk.
- Šis hercogs,- viņš norūca, - brīžiem ir tik bāls - kā īsts mironis. Dīvaini!
Pēc minūtes viņš pieklauvēja pie Navarras karalienes istabu durvīm. Gijona viņu tūlīt ieveda pie Margeritas.
Karaliene acīmredzot nodarbojās ar nogurdinošu darbu. Viņai priekšā aprakstīta papīra loksne un Isokrata sējums. Viņa deva la Molam zīmi uzgaidīt un, pabeigusi teikumu, nometa spalvu un lūdza jaunekli apsēsties viņai blakus.
La Mols vēl nekad nebija licies tik skaists un jautrs.
- Isokrata runa! - paskatījies grāmatā, viņš iesaucās. - Ko jūs ar to gribat darīt? O, jūs no grieķu valodas tulkojat latīniski: Ad Samiatiae Iegūtos reginae Margaritae concio! Tātad jūs šos barbarus gribat apsveikt latīniski?
- Ko lai dara? - Margerita atbildēja. - Viņi nerunā franciski.
- Bet kā jūs varat rakstīt atbildi, nezinādama, ko viņi teiks?
- Es jums varu atbildēt, ka runāšu nesagatavojusies, bet negribu jūs krāpt. Man iedeva viņu runu izlasīt un es uz to atbildēšu.
- Tātad sūtņi drīz ieradīsies?
- Viņi jau ir šeit, atbrauca no rīta.
- Bet neviens to vēl nezina?
- Jā, viņi ieradās inkognito. Liekas, ka viņu svinīgā ierašanās paredzēta parīt. Jūs redzēsit, - Margerita apmierināta piebilda, - ka mana atbilde būs spoža. Bet šie nieki lai paliek. Labāk parunāsim, kas jums atgadījies?
- Man?
- Jā.
- Kas gan man varēja atgadīties?
- Pietiek! Jūs gribai izlikties drošsirdīgs, bet es tomēr redzu, ka jūs šodien esat bālāks nekā parasti.
- Varbūt tāpēc, ka es pārāk ilgi gulēju.
- Netaisiet jokus, la Mol! Es zinu visu.
- Tad pasakiet to arī man. Es gan neko nezinu.
- Labi, atbildiet man atklāti! Ko jums prasīja māte karaliene?
- Māte karaliene? Vai tad viņa gribēja ar mani runāt?
- Kā? Jūs vinu nesatikāt?
- Nē.
- Un karali Kārli?
- Arī ne.
- Bet Alansonas hercogu jūs taču redzējāt?
- Jā, es viņu nupat satiku gaitenī.
- Ko viņš jums teica?
- Ka viņš šovakar starp deviņiem un desmitiem grib man dot kaut kādas pavēles.
- Un vairāk neko.
- Neko.
- Dīvaini!
- Kas jums šķiet dīvains?
- Tas, ka jūs neko nezināt.
- Kas tad ir noticis?
- Nolicis ir tas, ka jūs šodien karājaties virs bezdibeņa.
- Es?
- Jā, jūs.
- Kā tad tā?
- Klausieties! Pagājušā naktī gribēja apcietināt Navarras karali. Viņš nebija mājās, bet viņa istabā pārsteidza de Muī. Viņš nogalināja trīs vīrus un aizbēga tik ātri, ka aculiecinieki ievērojuši vienīgi viņa ķirškrāsas mēteli.
- Nu un tad!?
- Šis ķirškrāsas mētelis, kas reiz jau piekrāpa mani, ir piekrāpis arī citus. Jūs tur aizdomās, jūs pat apvaino trīskārtējā slepkavībā. Šorīt gribēja apcietināt, tiesāt un - kas zina? - varbūt arī sodīt. Lai glābtu savu dzīvību, jūs taču neteiktu, kur jūs bijāt?
- Pateikt, kur es biju? - la Mols iesaucās. - Kompromitēt jūs, manu daiļo karalicn? O, jums ir taisnība! Es mirstu aiz prieka, lai tik pasargātu jūsu burvīgās acis no vienas vienīgas asaru lāses!
- Tad manas burvīgās acis būtu lējušas daudz asaru! - sacīja Margerita.
- Bet kā šis negaiss norima?