- Uzminiet!
- Kā es lai uzminu?
- Bija tikai viens līdzeklis, lai pierādītu, ka jūs neesat bijis Navarras karaļa guļamistabā.
-Kāds?
- Pateikt, kur jūs bijāt.
- Nu?
- Nu, es to arī pateicu.
- Kam?
- Manai mātei.
- Un karaliene Katrīna?..
- Zina, ka es jūs mīlu.
- O, madame, jūsu rīcība ir cildena un skaista! Mana dzīvība pieder jums, Margerita!
- Ticu, jo es jūsu dzīvību izrāvu no tiem, kas man gribēja to atņemt. Tagad jūs esat glābts.
- Un jūsu roku glābts! - jauneklis iesaucās. - Manas dievinātās karalienes izglābts!
Tai brīdī nošķinda plīstoši stikli un kaut kas ar troksni nogāzās uz grīdas. La Mols izbailēs atrāvās atpakaļ. Margerita iekliedzās un paskatījās uz logu.
Pa to bija ielidojis akmens olas lielumā, kas vēl ripoja pa grīdu.
Arī la Mols ieraudzīja izsisto logu un uz viņu sviesto akmeni.
- Kāds nelietis iedrošinājies!.. - viņš iesaucās, mezdamies pie loga.
- Pagaidiet, - Margerita viņu aizturēja, - liekas, ka pie akmeņa kaut kas ir piesiets.
- Tiešām - kaut kāds papīrītis.
Margerita paņēma akmeni un noraisīja ap to apsieto šauro papīra loksnīti. Tā pie akmeņa bija piesieta ar auklu, kuras otrs gals caur izsisto stiklu nolaidās ārpusē.
Margerita attina zīmīti un izlasīja.
- Nelaimīgais! - viņa iesaucās.
Tad viņa zīmīti pasniedza la Molam, kas stāvēja bāls un nekustīgs.
Ar nelabās priekšnojautās sažņaugtu sirdi viņš paņēma zīmīti un izlasīja:
"Grāfu de la Molu gaitenī gaida ar gariem zobeniem. Varbūt viņš uzskatīs, ka prātīgāk ir glābties pa logu un Mantā pievienoties de Muī."
- Nedomāju, - zīmīti izlasījis, la Mols teica, - ka šie zobeni būs garāki par manējo!
- Bet tie var būt desmit pret vienu.
- Kāds draugs šo zīmīti sūtījis? - ia Mols. vaicāja.
Margerita paņēma papīrīti un uzmanīgi to aplūkoja.
- Navarras karaļa rokraksts! - viņa iesaucās. - Ja viņš brīdina, tad tiešām draud briesmas. Bēdziet, la Mol, bēdziet! Es jūs lūdzu!
- Kā lai es aizbēgu?
- Pa logu. Zīmītē tas taču norādīts.
- Pavēliet, mana karaliene, - iesaucās la Mols, - un es pa to izlēkšu, kaut arī man būtu jānositas!
- Pagaidiet, pagaidiet, - Margerita viņu atturēja.
- Liekas, ka auklā ir piesiets kaut kas smags.
- Palūkosimies, - la Mols noteica.
Viņi abi sāka vilkt virvi un ieraudzīja, ka pie tās piesietas no zīda un zirgu sariem vītas trepes.
- Jūs esat glābts! - Margerita iesaucās.
- Debesu brīnums!
- Nē, jums ir pakalpojis Navarras karalis.
- Bet ja nu tas ir slazds? - la Mols šaubījās. - Ja trepes pārtrūkst, uz tām uzkāpjot? Jūs taču šodien atzināties, ka mīlot mani?
Priekā piesarkusi Margerita pēc šiem vārdiem nobālēja kā nāve.
- Jums ir taisnība, - viņa teica, - tas ir iespējams.
Un viņa steidzās pie durvīm.
- Ko jūs gribat darīt? - la Mols uzsauca.
- Pārliecināties, vai viņi tiešām jūs gaida gaitenī.
- Nē, es nepieļaušu, lai viņu dusmas gāztos pār jums!
- Ko viņi var padarīt Francijas princesei? Kā sieviete un princese es esmu divkārt neaizskarama.
Karalienes vārdi bija tik pārliecinoši, ka la Mols vairs nepretojās.
Pavēlējusi Gijonai sargāt durvis un piekodinājusi la Molam atbilstoši apstākļiem vai nu bēgt, vai gaidīt viņu atgriežamies, Margerita izgāja gaitenī. Tas veda uz bibliotēku un dažām audiences zālēm, bet otrā galā sasniedza karaļa, karalienes istabas un slepenās kāpnes, kas veda pie Indriķa un Alansonas hercoga.
Kaut arī pulkstenis bija tikai deviņi, visas lampas jau bija nodzēstas un gaitenis grima tumsā. Vienīgi tālāk, aiz kāda stūra bija saskatāma vāja gaisma.
Navarras karaliene droši devās uz priekšu. Drīz vien viņa izdzirda klusus čukstus. Runātāji pūlējās runāt iespējami klusi, kas čukstēšanu padarīja noslēpumainu un baisu. Bet tai pašā mirklī čuksti apklusa, un viss atkal grima klusumā, bet vājā gaismiņa šķita vēl vārgāka.
Margerita turpināja doties pretī gaidāmajām briesmām, ja vien tās tur tiešām gaidīja. Jo tālāk viņa gāja, jo baismīgais klusums kļuva nepanesamāks, bet pie drebošās gaismiņas skaidrāk varēja saskatīt to aizsedzošo ēnu, kas ļoti atgādināja roku.
Kad Margerita nonāca līdz gaiteņa stūrim, parādījās kāds cilvēks, kas pacēla roku, kura visu laiku bija slēpusi sveces liesmu, un iesaucās:
- Lūk, viņš!
Margerita atradās aci pret aci ar brāli Kārli. Aiz viņa, rokās turēdams zīda saiti, stāvēja Alansonas hercogs. Tālāk tumsā neskaidri bija saskatāmi divi tēli, kam rokās zibēja kaili zobeni.
Margerita ātru skatienu pārskatīja visu. Saņēmusi visus spēkus, viņa savaldīja uzmācošās šausmas un smaidīdama teica:
- Jūs gribējāt sacīt: "Lūk, viņa!", vai ne, sire?
- Tā esi tu, Margo? - karalis jautāja. - Kurp tu tādā laikā ej? ~ Tādā laikā? Vai tad jau tik vēls?
- Es jautāju, kurp tu ej?
- Sameklēt Cicerona runu grāmatu. Man šķiet, ka es to atstāju pie māmiņas.
- Kāpēc tu neņēmi līdzi sveci?
- Es domāju, ka gaitenis būs apgaismots.
- Vai tu nāc no savām istabām?
- Jā.
- Ko tu šovakar dari?
- Gatavoju atbildi Polijas sūtņiem. Rīt taču būs apspriede un mums visiem jūsu majestātei jāparāda savas runas.
- Vai tev kāds šai darbā nepalīdz? Margerita saņēma beidzamos spēkus.
- Jā, brāli, man palīdz grāfs de la Mols. Viņš ir ļoti izglītots.
- Tik izglītots, ka es viņu palūdzu palīdzēt arī man. kad viņš pie tevis būs beidzis, - sacīja Alansonas hercogs.