- Un tu viņu gaidi? - Margerita mierīgi jautāja.
- Jā, - Fransuā nepacietīgi atbildēja.
- Tad es aizsūtīšu viņu pie tevis, Fransuā. Mēs jau beidzām.
- Bet tava grāmata? - vaicāja Kārlis.
- To atnesīs Gijona. Brāļi saskatījās.
- Ej vien, - karalis noteica. - Mēs turpināsim savu apgaitu.
- Apgaitu? Vai jūs kaut ko meklējat?
- Jā, mēs meklējam mazo sarkano cilvēciņu. Tu taču zini, ka mūsu vecajā Luvrā brīžiem parādās sarkans cilvēciņš.
Fransuā apgalvo, ka viņš tādu ir redzējis, un mēs gribam pārliecināties.
- Lai jums veicas! - Margerita novēlēja.
Viņa devās uz savām istabām. Gabaliņu pagājusi, viņa palūkojās atpakaļ. Pie gaiteņa sienas stāvēja četras ēnas un par kaut ko sarunājās. Vienā mirklī Margerita bija pie savām durvīm.
- Atver, Gijona! - viņa sauca. - Atver ātrāk! Gijona paklausīja.
Margerita steidzās uz istabu. La Mols, mierīgs un apņēmīgs, turēja rokā kailu zobenu.
- Bēdziet! - karaliene iesaucās. - Bēdziet, nekavējaties ne minūti! Jūs gaida gaitenī, jūs grib nogalināti
- Jūs man pavēlat bēgt? - la Mols jautāja.
- Jā, jā, es to gribu. Mums jāšķiras, ja kādreiz atkal gribam redzēties. Margeritas prombūtnē la Mols bija piestiprinājis pie loga trepes. Bet
pirms viņš nolaidās, tas maigi noskūpstīja karalienes roku.
- Ja šīs trepes būs slazds, - viņš teica, - es miršu par jums, Margerita. Neaizmirstiet savu solījumu!
- Tas nav solījums, la Mol, tas ir zvērests. Nebaidieties. Ardievu! Viņas vārdu iedrošināts, la Mols sāka strauji kāpt pa trepēm. Tai
brīdī pie durvīm pieklauvēja.
- Kundze, - Gijona sauca, - kundze!
- Kas ir? - Margerita uzprasīja.
- Karalis klauvē pie durvīm.
Margerita atgriezās pie loga. La Mols bija sasniedzis zemi.
- Atver!
Gijona paklausīja.
Karalis un trīs hercogi, kuriem laikam bija apnicis gaidīt, stāvēja pie durvīm.
Kārlis ienāca istabā.
Margerita smaidīdama steidzās viņam pretī.
- Ko jūs meklējat, brāli? - viņa vaicāja,
- Es… es meklēju… Velns lai parauj! Es meklēju grāfu de la Molu.
- Grāfu de la Molu?
- Jā, kur viņš ir?
Margerita saņēma brāli aiz rokas un pieveda viņu pie loga. Divi jātnieki pilnos auļos traucās uz mežu. Viens no viņiem noņēma savu balto zīda saiti un ar to pavicināja viņiem par atvadīšanās zīmi. Šie divi jātnieki bija la Mols un Ortons. Margerita parādīja tos Kārlim.
- Ko tas nozīmē? - viņš jautāja.
- Tas nozīmē, - Margerita atbildēja, - ka Alansonas hercogs savu zīda saiti var bāzt kabatā, bet Anžū un Gīzas hercogi ielikt savus zobenus makstīs: grāfs de la Mols šovakar neies pa gaiteni.
IX Atrīdi
Atgriezies Parīzē, Anžū hercogs, kas bija karalienes Katrīnas mīļākais dēls, tūlīt pēc atbraukšanas nevarēja viņu apmeklēt.
Satikšanās ar māti viņam nebija vienkārša pieklājības ievērošana vai garlaicīga formalitāte, bet patīkams dēla pienākums. Ja arī pats hercogs māti nemīlēja, tad viņš bija pārliecināts, ka karaliene viņu mīl.
Katrīna tiešām šo dēlu mīlēja vairāk nekā pārējos, varbūt viņa varonības vai arī viņa skaistuma dēļ. Katrīna bija ne vien māte, bet arī sieviete, un galu galā varbūt mīlēja viņu par to, ka viņš,-kā ļaunas mēles melsa, atgādināja viņai tos laikus, kad tā baudīja kāda kavaliera slepenās mīlas laimi.
Katrīna tomēr zināja, ka Anžū hercogs ieradies Parīzē, Kārlis uzzināja to tikai tāpēc, ka nejaušība noveda viņu pie Kondē pils brīdī, kad viņa brālis to atstāja. Kārlis viņu gaidīja tikai nākamajā dienā. Tāpēc Anžū hercogs bija cerējis, ka viņam izdosies noslēpt divus faktus: skaistās Marijas Kleras, princeses Kondē, apciemojumu un savu apspriešanos ar Polijas sūtņiem.
Par šo apspriedi, par kuru Kārlis neko noteiktu nezināja, Anžū hercogs tad arī gribēja ar māti aprunāties.
Kad ilgi gaidītais Anžū Indriķis beidzot ieradās pie mātes, aizvien vēsā un atturīgā karaliene spieda viņu pie krūtīm tik dedzīgā mātes mīlestībā, kādu no šīs saltās sirds nemaz nevarēja sagaidīt.
Izlaidusi dēlu no savām skavām, Katrīna paskatījās uz. viņu un no jauna sāka to skūpstīt.
- Madame, tā kā debesis piešķīrušas man laimi apskaut jūs bez lieciniekiem, - hercogs iesāka, - tad es jūs lūgšu mani nomierināt. Esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē.
- Mans Dievs! - Katrīna iesaucās. - Kas gan noticis, mīļais bērns?
- Nekas tāds, par ko jūs jau nezināt, māmiņ. Es mīlu un arī mani mīl, bet šī mīla dara mani nelaimīgu.
- Paskaidro, ko tu gribi sacīt, mans dēls.
- Sūtņi… aizbraukšana…
- Jā, sūtņi ir ieradušies. Tātad tev drīz būs jāaizbrauc.
- Nav ko steigties, - hercogs atteica, - bet es zinu, ka karalis manu aizbraukšanu paātrinās. Viņš mani neieredz, nicina un grib no manis tikt vaļā.
Katrīna pasmaidīja.
- Atdodams tev troni, nabaga karali!
- Vienalga, māmiņ, es negribu aizbraukt, - Indriķis skumīgi teica. - Man, Francijas princim, kuru audzinājusi vislabākā māte pasaulē, kurš pieradis dzīvot izglītotu cilvēku sabiedrībā un kuru mīl visdaiļākā sieviete pasaulē, - man jāaizbrauc sniegos, uz pasaules malu! Un tur mežonīgu cilvēku vidū man būs jānomirst lēnā nāvē. Šie ļaudis dzer no rīta līdz vakaram un par sava karaļa īpašībām spriež pēc vīna mucas vērtības, raugoties uz tās saturu… Nē, māmiņ, es negribu aizbraukt… es miršu!
- Vai tu esi pret mani pilnīgi atklāts? - Katrīna jautāja, spiezdama dēla roku. - Vai tas tiešām ir īstais iemesls?