Indriķis nolaida acis, neuzdrošinādamies mātei atzīties, kas īsti norisinās viņa dvēselē.
- Vai nav vēl kāds cits iemesls? - Katrīna turpināja. - Varbūt tas nav tik romantisks, bet vairāk attiecas uz politiku?
- Māmiņ, nav mana vaina, ka šī doma ienāca man prātā, un es nevaru no tās atbrīvoties. Jūs taču pati teicāt, ka horoskops, kas sastādīts, brālim Kārlim piedzimstot, viņam pareģo agru nāvi?
- Taisnība, - Katrīna atbildēja, - bet horoskops ne vienmēr runā patiesību. Pēdējā laikā man sāk likties, ka tie visi melo.
- Un tomēr Kārļa horoskops pareģo viņam agru nāvi?
- Tajā minēts gadsimta ceturksnis, bet nevar zināt, uz ko tas attiecas: vai uz viņa vecumu vai uz valdīšanas laiku.
- Tādā gadījumā izkārtojiet tā, lai man nebūtu jāaizbrauc. Kārlim drīz būs divdesmit četri gadi. Pēc gada šis jautājums izšķirsies.
Katrīna iegrima dziļās domās.
- Apdomājiet, māmiņ, - Indriķis iesaucās, - kāds bezgalīgs izmisums pārņemtu mani, ja izrādītos, ka es Francijas kroņa vietā esmu ieguvis tikai Polijas valsti. Tā būtu mokoša doma, apzinoties, ka pats esmu pametis spožo dzīvi Luvrā, visgudrāko māti un burvīgāko sievieti. Māmiņ, jūs palīdzējāt manam tēvam nest grūto valdīšanas jūgu, jūs arī man neatteiksities palīdzēt. Es jūtu, ka es būtu liels karalis!
- Pietiek, pietiek, dēls, - sacīja Katrīna, kuras mīļākais sapnis bija tieši šāda nākotne. - Vai tu pats neesi kaut ko izdomājis, kā visu to panākt?
- Protams. Tāpēc es arī ierados agrāk, nekā mani gaidīja. Es tikos ar sūtņiem, iepazinos ar galveno sūtni Lasko un jau pirmajā reizē papūlējos viņiem nepatikt. Ceru, ka vēlamo sasniegšu.
- Tas nav labi, dēls. Francijas labklājība arvien ir jāvērtē augstāk par mūsu sīkajām, savtīgajām interesēm.
- Vai lad Francijas labums prasa, lai pēc Kārļa nāves viņas tronī uzkāptu Alansonas hercogs vai Navarras karalis?
- Navarras karalis? Nekad, nekad! - izdvesa Katrīna, kuras sejā parādījās tā uztraukuma izteiksme, kas bija redzama ik reizi, kad kāds ierunājās par Indriķa valdīšanu.
- Un Fransuā nav nemaz labāks par Indriķi un nemīl jūs vairāk nekā viņš.
- Ko teica Lasko? - Katrīna jautāja.
- Lasko it kā šaubījās, kad es uzstāju, lai viņš prasa audienci. O, cs vēlos, ka viņš aizraksta uz Poliju, lai vēlēšanas atsauc!
- Muļķības! Seima lēmums nav atceļams.
- Bet vai nevar panākt, ka poli manā vietā par karali iecel manu brāli?
- Ja tas arī nav neiespējams, tad katrā ziņā tas ir izdarāms ar lielām grūtībām.
- Vienalga! Pamēģiniet, parunājiet ar karali, māmiņ!
Atsaucieties uz manu mīlu pret princesi Kondē, sakiet, ka es viņu
bezprātīgi dievinu, ka es zaudēšu prātu. Bez tam viņš jau pats redzēja, ka es iznācu no Kondē pils kopā ar hercogu Gīzu, kas vienmēr gatavs man pakalpot.
- Ko teica karalis, kad tevi satika?
- Šķiet, viņš neticēja, ka es tikai mīlas dēļ esmu ieradies Parīzē.
- Vai viņš tev jautāja, kur tu pavadīsi nakts pārējo daļu?
- Jā, es teicu, ka ēdīšu vakariņas pie Nantuljē. Un es tur sacēlu briesmīgu troksni, lai karalis nešaubītos, ka es tiešām esmu bijis pie Nantuljē.
- Tātad viņš nezina, ka tu satikies ar Lasko?
- Nē.
- Jo labāk. Es parunāšu ar viņu, mans dārgais. Bet tu jau pats zini, ka viņa rupjā daba ir grūti ietekmējama.
- O, māmiņ, kāda laime, ja es varētu palikt šeit! Tad es jūs mīlētu vēl vairāk nekā tagad.
- Ja tu neaizbrauksi, tevi aizsūtīs karot.
- Tas neko nenozīmē, kaut tik es paliktu Francijā.
- Tevi nogalinās.
- Skumjās un sāpēs mirst vēl drīzāk nekā no ievainojuma. Bet Kārlis negribēs, ka cs palieku, viņš mani ienīst.
- Viņš tevi neieredz, manu skaisto uzvarētāj, tas tiesa. Bet kas tev tādam liek būt? Ar saviem divdesmit gadiem tu gūsi uzvaras kā Aleksandrs. Neatklāj sevi, izliecies padevīgs un nomierini karali. Šodien sanāks padome, kas apspriedīs atbildes runas Polijas sūtņiem. Spēlē Polijas karaļa lomu, bet visu pārējo atstāj manā ziņā. Jā, kā beidzās jūsu pagājušās nakts gājiens?
- Neizdevās, māmiņ. Mīļākais bija brīdināts un viņš izglābās pa logu.
- Kaut es uzzinātu, kas manus nodomus aizvien izjauc!
- Katrīna iesaucās. - Brīžiem man liekas… ja tas izrādīsies patiesība, tad viņam neklāsies labi!
- Tātad, māmiņ? - Anžū hcrcogs jautāja.
- Atstāj visu manā ziņā, ~ Katrīna atbildēja.
Viņa dēlu maigi noskūpstīja un atlaida.
Drīz pie Katrīnas sapulcējās karaļnama locekļi. Kārlis bija jautrs. Margeritas drošsirdība viņu ne vien kaitināja, bet arī iepriecināja. La Mols viņu nemaz neinteresēja, un gaitenī viņš to gaidīja tāpēc, ka šīs medības sagādāja baudu.
Alansonas hercogs bija drūms un saīdzis. Viņš nekad la Molu nebija ieredzējis, tagad viņš pret to izjuta naidu, zinādams, ka Margerita grāfu mīl. Pati Margerita bija domīga un uzmanīgi vēroja visu, kas notika.
Polijas sūtņi atsūtīja savu runu tekstus.
Margerita runas nolasīja un pēc tam visi iepazīstināja karali ar savām atbildēm. Margeritas runu Kārlis pieņēma bez ierunām, Alansonas hercoga runā atrada daudz nepiemērotu izteicienu, bet Anžū hercoga atbildi galīgi nopēla.
Šis lēmums dažus ļoti sakaitināja.
Anžū Indriķis tūlīt devās labot savu nopelto runu.
Margerita, kas par Indriķi nebija saņēmusi nekādu ziņu, kopš viņš bija pa logu iesviedis zīmīti, steidzās uz savām istabām, cerēdama, ka viņš drīzumā atnāks.
Alansonas hercogs brāļa, Anžū Indriķa, skatienā pamanīja nenoteiktību un, redzēdams viņa zīmīgo saskatīšanos ar māti, nosprieda, ka abiem kaut kas padomā, un devās uz savām istabām to pārdomāt. Pats karalis gribēja doties pie sava kalēja pabeigt šķēpu, ko viņš savām rokām izkala, bet Katrīna viņu aizturēja.