Baidīdamies, ka māte atkal sāks strīdēties un pretosies, Kārlis cieši uzlūkoja viņu un jautāja:
- Nu, ko tad vēl vajag?
- Tikai vienu jautājumu, Kārli. Mēs to neievērojām, bet tas tomēr ir ļoti svarīgs. Kurudicn tu pieņemsi Polijas sūtņus?
- Pareizi, par to jānorunā, - sacīja karalis, atkal apsēzdamies. - Kā jums šķiet, kad ir izdevīgāk?
- Es domāju, ka tavā klusēšanā slēpjas pamatots aprēķins, - Katrīna atbildēja.
- Nē! Kāpēc jūs tā domājat, māmiņ?
- Man vismaz liekas, - Katrīna klusi teica, - ka mums nevajadzētu poļiem izrādīt, ka mēs pārāk steidzīgi gribam iegūt viņu kronī.
- Gluži otrādi, māmiņ. Viņi ir steigušies šurp gandrīz bez apstājas. Mums pret pieklājību jāatmaksā ar pieklājību.
- Tātad tu domā, ka audience nav atliekama?
- Zvēru pie sava goda, jā. Vai jūs tam nepiekrītat?
- Tu zini, mans dēls, ka es vienmēr raugos, kas vairo tavu slavu. Man šķiet, ka lieka steigšanās varētu radīt nepatīkamas baumas. Sāks runāt, ka tu gribi Francijas karaļnamu pasargāt no lava brāļa izdevumiem, ko viņš nopelnījis ar savu padevību un slavu.
- Kad brālis dosies projām no Francijas, es apbalvošu viņu tik dāsni, ka neviens neuzdrošināsies tā sacīt.
- Tev vienmēr ir ko atbildēt. Es padodos, - sacīja Katrīna. - Tikai nepiemirsti, ka, pieņemot šīs kareiviskās tautas sūtņus, kas valsts varenību vērtē no ārienes, jāizvieto vairāk karavīru. Liekas, ka mums te nav pārāk daudz kareivju?
- Jūs maldāties, māmiņ. Es par to esmu padomājis un sagatavojies. No Normandijas izsaukti divi pulki, bet viens no Žjēnas. Vakar no Bretaņas ieradās mans strēlnieku pulks, bet Turēnas jātnieku nodaļa ieradīsies Parīzē šodien. Četru pulku vielā man būs divdesmit tūkstoši kareivju.
- O! - Katrīna pārsteigta iesaucās. - Tātad tev trūkst tikai… Bet to jau nav grūti dabūt.
- Kas tad?
- Nauda.
- Jūs atkal maldāties, madame. Bastīlijā man glabājas 1 400 OOO ekiju, no saviem personīgiem līdzekļiem es nesen saņēmu 800 OOO ekiju. Ja ar to nepieliks, tad pie Nantuljē man sagatavoti vēl 300 OOO ekiju.
Katrīna nodrebēja. Viņa bija paradusi redzēt Kārli pārsteidzīgu un cietsirdīgu, bet vēl nekad - tik tālredzīgu.
- Jūsu majestāte ir par visu parūpējusies, - viņa teica. - Brīnišķīgi! Ja drēbnieki, juvelieri un pārējie pasteigsies, jūsu majestāte varēs pieņemt Polijas sūtņus jau pēc sešām nedēļām.
- Sešām nedēļām! - Kārlis iesaucās. - Drēbnieki, dārglietu gatavotāji un krāsotāji sāka strādāt jau tad, kad uzzināja par brāļa ievēlēšanu. Labākajā gadījumā viņi var beigt jau šodien, bet pēc trim četrām dienām droši vien viss būs kārtībā.
- O, tu steidzies ātrāk, nekā es domāju.
- Godu pret godu, kā es jau teicu.
- Redzu, ka tev šis Francijas karaļnama parādītais gods liekas cildens?
- Protams.
- Un tev ļoti gribētos redzēt Polijas tronī franču princi?
- Pilnīgi pareizi.
- Tātad tu galveno vērību pievērs notikumam, nevis personai. Lai kas tur arī valdītu…
- Diezgan, diezgan, māmiņ! Beigsim šo pļāpāšanu. Poļi ir izvēlējušies pareizo. Sai kareivīgajai tautai der karalis karavadonis, velns lai parauj! Tur taču nav nekas nesaprotams - Anžū Indriķis viņiem būs īstais. Žarnakas un Monfokonas varonis ir kā radīts šai tautai. Ko tad būtu jāsūta uz Poliju? Vai Alansonas hercogu? Viņš ir gļēvulis. Anžū Indriķis ir pavisam kas cits. Viņš ir drošsirdīgs. Viņš nekad neizlaiž zobenu no rokām… Zirgs aulekšo… Drošāk! Cērt, dur, nogalini!… Jā, Anžū hercogs dos poļiem iespēju kauties no rīta līdz vakaram. Tiesa, viņš nevar daudz dzert, bet toties nāvē tas viņus vadīs aukstasinīgi. Tur viņš būs kā zivs ūdenī, šis slavenais Indriķis! Kaujas lauks! Tauru skaņas! Bungu rībēšana! Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo pulkvedis! Lai dzīvo uzvarētājs! Viņš padarīs slavenu Francijas karaļnamu un Valuā dinastiju… Pieņemsim, ka viņš var arī krist, bet, velns lai parauj, tā būs varoņa nāve!
Katrīna nodrebēja, un viņas acis iezaigojās.
- Saki taisnību, ka tu gribi atbrīvoties no Anžū hercoga, ka tu savu brāli nemīli? - viņa iesaucās.
- Ha, ha, ha! - Kārlis iesmējās. - Tātad to jūs izgudrojāt? Jūs domājat, ka es viņu nemīlu? Mīlēt brāli? Par ko? Ha, ha, ha! Tiešām, tas būtu diezgan smieklīgi!
Kārļa bālie vaigi drudžaini piesarka.
- Bet vai viņš mani mīl? - karalis turpināja. - Vai jūs mani mīlat? Izņemot manus suņus, Mariju Tušē un aukli, vai mani vēl kāds mīl? Jā, jā, es nemīlu brāli, mīlu tikai sevi, vai dzirdat? Es netraucēju brālim rīkoties tāpat, kā es to daru!
- Sire, - arī Katrīna sāka uzbudināties, - jūs man atklājat savu sirdi, tagad es atklāšu savējo. Jūs rīkojaties kā vājš karalis, kas paklausa sliktiem padomdevējiem. Jūs aizsūtāt brāli, vienīgo troņa balstu, kas pēc jūsu nāves ir pilnīgi cienīgs būt jūsu mantinieks. Jūs atstājat savu kroni likteņa rokās. Alansonas hercogs, kā jūs pats teicāt, ir jauns, vājš, nevienam nederīgs gļēvulis!… Bet aiz viņa stāv bearnietis! Vai jūs to saprotat?
- Velns un elle! - Kārlis kliedza. - Kas man par daļu, kas noliek pēc manas nāves! Jūs teicāt - aiz Alansonas hercoga stāv bearnietis? Jo labāk! Es teicu, ka nevienu nemīlu. Nav tiesa! Es mīlu Indriķi. Jā, es mīlu labo Indriķi. Viņam atklāts un godīgs skatiens un silta roka, bet visapkārt es redzu tikai melīgas acis un ledainas rokas. Viņš mani nekrāpj, es zvēru! Bez tam, es esmu viņam parādā: viņa nabaga māti noindēja, un, kā es dzirdēju, manas ģimenes locekļi… Vienalga, patlaban es esmu gluži vesels. Ja es saslimšu, pasaukšu Indriķi un lūgšu neatstāt mani, ņemšu ēdienu tikai no viņa rokas un mirstot iecelšu viņu par Francijas un Navarras karali. Velns lai parauj, tad pie mana kapa nesmiesies, viņš raudās vai vismaz izliksies, ka raud.