- Jūsu majestāte var spriest labāk par mani.
- Vai Navarras karaliene mīl la Molu?
- Viņa mīl to tik stipri, ka ir gatava uzupurēties. Vakar viņa izglāba la Mola dzīvību, riskēdama ar savu labo slavu un dzīvību. Un pēc visa tā jūs vēl šaubāties, madame\
- Par ko?
- Par zinātni?
- Tāpēc ka zinātne kļuvusi man neuzticīga, - atbildēja Katrīna, uzmanīgi palūkodamās Renē, kas šo skatienu izturēja neapmulsis.
- Kā tā? - viņš jautāja.
- Jūs ziniet, ko es gribu teikt. Varbūt, ka es maldos, ka ir vainojama nevis zinātne, bet gan zinātnieks.
- Es jūs nesaprotu, madame.
- Vai jūsu ziedes neizgaist, Renē?
- Nē, madame, tās smaržo ļoti stipri, ja tās saņem tieši no manām rokām; bet, ja viņas nodod kāds cits…
Katrīna pasmaidīja un pakratīja galvu.
- Jūsu ziede ir izdarījusi brīnumus, Renē. De Sovas kundzes lūpas kļuvušas vēl svaigākas un rožainākas nekā agrāk.
- Tas nav manas ziedes iespaids, madame, - Renē atbildēja. - Baronese de Sovas kundze, kā jau ikviena sieviete, ir ļoti iedomīga. Viņa man par ziedi neko neatgādināja, un pēc jūsu majestātes vārdiem es uzskatīju, ka labāk būs to nemaz nesūtīt. Visas kārbiņas vēl ir pie manis, izņemot vienu, ko kāds neizprotamā kārtā ir paņēmis.
- Labi, Renē, - Katrīna sacīja, - par to mēs vēl kādreiz parunāsim. Tagad parunāsim par kaut ko citu.
- Klausos, madame.
- Kas ir jāzina, lai noteiktu, cik gadus kāds cilvēks dzīvos?
- Viņa dzimšanas diena, vecums un Zodiaka zīme, zem kuras tas dzimis.
- Tik vien?
- Nē, vēl vajag viņa matus un asinis.
- Labi. Ja es atnestu viņa matus un asinis, pateiktu viņa vecumu, kad un zem kādas Zodiaka zīmes viņš dzimis, vai jūs varētu apmēram noteikt, kad viņš mirs.
- Jā, kļūda nebūs lielāka par dažām dienām.
- Labi. Viņa mati man jau ir, asinis es dabūšu.
- Vai viņš dzimis dienā vai naktī?
- Divdesmit trīs minūtes pēc pieciem vakarā.
- Atnāciet pie manis rītvakar pulksten piecos. Mēģinājums jāveic tieši viņa dzimšanas brīdī.
- Labi, - Katrīna atbildēja, - mēs aiziesim.
Renē palocījās un izgāja, it kā neievērodams, ka izteiktais "mēs" nozīmēja, ka karaliene neieradīsies viena.
Nākamā dienā agri no rīta Katrīna iegāja pie Kārļa. Pusnaktī viņa bija apvaicājusies par viņa veselību. Viņa zināja, ka pie Kārļa atrodas Ambruāzs Parē un ka tas nolēmis nolaist slimajam asinis, ja vien tas neizraisīs spēcīgu nervu satricinājumu.
No asiņu zaudējuma vēl bālais Kārlis gulēja, uzlicis galvu uz pleca uzticīgajai auklei, kas bija atspiedusies pret viņu un veselas trīs stundas nebija mainījusi stāvokli, nevēlēdamās karali uzmodināt.
Brīžiem uz slimā lūpārņ parādījās asiņu putas, kuras aukle noslaucīja plānā batista mutautiņā. Otrs asiņainais mutautiņš gulēja uz pagalvja.
Pirmajā brīdī Katrīna gribēja paņemt šo mutautiņu, bet tūlīt pārdomāja. Asinis mutautiņā bija sajauktas ar siekalām un nederēja. Karaliene uzprasīja auklei, vai ārsts viņas dēlam asinis jau nolaidis. Aukle atbildēja apstiprinoši un piebilda, ka asinis notecējušas tik daudz, ka karalim divas reizes palicis slikti.
Māte karaliene vēlējās asinis redzēt. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo ārsts tās bija saglabājis izmeklēšanai.
Bļoda ar asinīm stāvēja kabinetā, kas atradās blakus guļamistabai. Katrīna piepildīja līdzpaņemto flakonu ar asinīm, asiņainās rokas kabatās slēpdama, atgriezās guļamistabā.
Tai brīdī Kārlis atvēra acis un, ieraudzījis māti, kā sapnī atcerējās viņu strīdu.
- O, tā esat jūs, madamel - viņš vārgi iesaucās. - Varat paziņot savam mīļajam Anžū Indriķim, ka audience notiks jau rīt!
- Tā notiks tad, kad tu to vēlēsies, mīļais Kārli, - Katrīna atbildēja. - Nomierinies un guli.
It kā paklausīdams viņas padomam, karalis aizvēra acis. Katrīna atstāja istabu. Tiklīdz durvis bija aizvērušās, Kārlis piecēlās pussēdus un aizsmakušā balsī ierunājās:
- Manu kancleru, zīmogu, galminiekus!… Lai viņi visi nāk šurp!
Aukle karaļa galvu atkal mierīgi noguldīja uz sava pleca un sāka viņu
aijāt kā bērnu.
- Nē, nē, cs vairs negribu gulēt, aukle! - karalis pretojās. - Pasauc manus galminiekus, man šorīt jāstrādā.
Kad Kārlis runāja tādā tonī, bija jāpaklausa, un pat aukle neuzdrošinājās pretoties.
Viņa pasauca visus, kurus karalis bija vēlējies, un Polijas sūtņu audienci nolika nevis uz nākamo dienu - tas būtu bijis neprāts - bet gan pēc piecām dienām.
īsi pirms puspieciem pēcpusdienā, māte karaliene un Anžū hercogs devās pie Renē, kas, viņus gaidīdams, jau bija visu sagatavojis noslēpumainajai ceremonijai.
Svētnīcā uz uguns kvēloja dzelzsgabals, pēc kura dīvaino dzirksteļu rotaļas pareģis zīlēja zināmā cilvēka likteni. Uz ziedokļa gulēja likteņa grāmata. Pagājušā nakts bija bijusi skaidra, tāpēc Renē bija izdevies novērot zvaigznāju stāvokli un kustību.
Pirmais atnāca Anžū Indriķis. Viņš bija parūkā, maskā un garā mētelī. Karaliene sekoja viņam. Ja viņa nebūtu zinājusi, ka šeit ieradīsies arī dēls, viņa Anžū Indriķi nepazītu.
Katrīna savu masku noņēma, bet Anžū hercogs to nevēlējās.
- Vai tu pagājušā naktī kaut ko novēroji, - Katrīna jautāja.
- Jā, madame, - Renē atbildēja. - Zvaigznes man jau pastāstīja pagātni. Tas cilvēks, par ko jūs interesējaties, kā jau visi zem Vēža zīmes dzimušie, ir ļoti dedzīgs un bezgala lepns. Viņš ir varens. Viņš ir nodzīvojis gandrīz gadusimteņa ceturksni, un līdz šim liktenis viņam bijis labvēlīgs. Viņam ir piederējusi bagātība un slava. Vai ne, madame?