- Varbūt, - Katrīna atbildēja.
- Vai jūs matus un asinis atnesāt?
- Lūk!
Un Katrīna pasniedza Renē gaišu, mazliet iesarkanu matu kumšķi un flakonu ar asinīm.
Renē saskaloja asinis un tad uzmanīgi pagāza flakonu uz leju. Liela asins pile nokrita uz kvēlojošā tērauda, nočūkstēja un izšķīda visbrīnišķīgākajos dzirksteļu zīmējumos.
- O, madamel - Renē iesaucās. - Viņš ļoti cieš. Es redzu, kā viņš sāpēs svaidās! Dzirdiet, kā viņš vaid, sauc palīgā? Redziet, ka viss ap viņu pārvēršas asinīs, ka ap viņa nāves gultu norisinās nikna cīņa! Redziet, šķēpi… zobeni!…
- Vai tas turpināsies ilgi? - jautāja Katrīna, uztraukumā drebēdama un turēdama Anžū Indriķa roku, kurš nepacietībā bija noliecies virs pašas kuldas.
Renē piegāja pie ziedokļa un atkārtoja kabalistisko lūgšanu ar*tik lielu ticību un dedzību, ka tam piepampa deniņu dzīslas un viss ķermenis drudžaini raustījās kā senajai Pītijai virs trijkāja.
Beidzot paziņojis, ka viss sagatavots, Renē vienā rokā paņēma flakonu ar asinīm, otrā - matu kumšķi un lika Katrīnai uz labu laimi atvērt likteņa grāmatu un izlasīt pirmās acīs iekritušās rindas. Viņš pats atlikušās asinis izlēja uz tērauda gabala un uz kvēlojošajām oglēm uzsvieda matu kumšķi, \isu laiku ebrejiski čukstēdams murgainus burvju vārdus.
Tai brīdī Katrīna un Anžū hercogs uz tērauda gabala ieraudzīja līķautā ietītam mironim līdzīgu baltu tēlu.
Otrs, sievietei līdzīgs, tēls noliecās pār pirmo.
Renē uz oglēm nomestie mati aizdegās un gara uguns mēle izšāvās gaisā un nodzisa.
- Gads! - Renē iesaucās. - Paies tikai gads, un šis cilvēks būs miris un viena vienīga sieviete apraudās viņa nāvi… Nē, es kjūdījos… Lūk, tur, dzelzsgabala malā stāv otra sieviete… Viņai rokās bērns…
Katrīna palūkojās uz Anžū hercogu, it kā jautādama, kas bija šīs divas sievietes.
Renē apklusa, un tūlīt no dzelzs gabala viss nozuda un tas atkal kvēloja vienmērīgi sarkans.
Katrīna uz labu laimi atvēra grāmatu un ļoti pārvērstā balsī izlasīja šādu divrindi:
"Tā beidzās tas, kas visus māca, Daudz ātrāks, negaidīts gals pašam nāca."
Uz brīdi iestājās dziļš klusums.
- Bet ko šis mēnesis pareģo tam otram?.. - Katrīna vaicāja.
- Vislabāko, kā arvien, madame. Bet…
- Nu?
- Kad cs novēroju, vienu viņa zvaigzni apņēma melns mākonis.
- Melns mākonis! - Katrīna iesaucās. - Tātad tomēr var cerēt…
- Par ko jūs runājat, madame? - Anžū hercogs prasīja.
Katrīna dēlu aizveda nost no kuldas un kaut ko iečukstēja viņam ausī.
Renē pa to laiku nometās ceļos un izlēja delnā pēdējo flakonā palikušo asins lāsi.
- Dīvaina pretruna! - viņš sacīja. - Tā pierāda, cik nedibināti pamatojumi ir kārtīgu ļaužu zinātnei. Katrs cits zinātnieks vai ārsts, kaut pats Ambruāzs Parē, atzītu, ka šīs skaidrās, veselās, dzīvības sulām bagātās asinis vēsta par viņu īpašnieka ilgo mūžu. Un tomēr viņa dzīvība izdzisīs, vēl pirms nebūs pagājis gads!
Katrīna un Anžū Indriķis atgriezās un klausījās.
Prinča acis maskas caurumos iekvēlojās.
- Tātad tu esi pārliecināts, ka viņš mirs, pirms vēl nebūs pagājis gads? - Katrīna jautāja.
- Tas ir tikpat droši, kā mēs visi trīs esam dzīvi un pēc kārtas gulsimies kapā, - Renē atbildēja.
- Bet tu taču teici, ka viņam ir veselas asinis, kas sola ilgu mūžu?
- Jā, kad visi apstākļi noris dabīgi. Bet ja kāda nelaimīga nejaušība…
- Vai dzirdi? - Katrīna čukstēja Indriķim. - Nelaimīga nejaušība…
- Tieši tāpēc man būtu jāpaliek, - viņš klusi atteica.
- Par to nav ko domāt, tas nav iespējams!
- Pateicos, - pagriezies pret Renē, sacīja Anžū hercogs, pūlēdamies runāt svešā balsī, - ņem šo maku.
- Iesim, grāf, - Katrīna sacīja dēlam, ar šo titulu gribēdama Renē nojaukt pēdas.
lin viņi aizgāja.
- Jūs redzat, māmiņ, - Indriķis sacīja, - nelaimīga., nejaušība! Ja nu šis pareģojums piepildās un es neesmu šeit? Četri simti ljē attālumā…
- Čelri simti ljē var nobraukt astoņās dienās, mans dēls..
- Jā, bel vēl nav zināms, vai šie ļaudis atļaus man braukt. C), kaut es varētu nogaidīt!
- Kas zina? - Katrīna atbildēja. - Varbūt tā nelaimīgā nejaušība, par kuru runāja Renē, ir tas pats vakarējais notikums?… Bet tagad, dēls, ej uz pili, bet es došos uz augustīniešu klosteri. Tur mani gaida mani pavadoņi. Ej, Indriķi, un, ja satiec brāli, pacenties viņu nesakaitināt.
XI
Slepens uzdevums
Kad Anžū hercogs atgriezās Luvrā, viņam vispirms steidzās paziņot, ka Polijas sūtņu pieņemšana notiks pēc piecām dienām. Drēbnieki un juvelieri jau gaidīja princi ar lieliskiem tērpiem un dārgām rotām, ko karalis viņam bija pasūtījis. Kamēr hercogs gandrīz vai ar asarām acīs tos pielaikoja, pūlēdamies slēpt savas dusmas, Navarras Indriķis priecājās par brīnišķīgo ordeņu ķēdi no dārgakmeņiem, par zobenu ar zelta rokturi un dārgo gredzenu - karaļa šorīt atsūtītajām dāvanām.
Alansonas hercogs bija saņēmis kādu vēstuli un ieslēdzies savā istabā, lai to izlasītu.
Pa to laiku Kokonna Luvrā meklēja savu pazudušo draugu.
Nebrīnīdamies, ka nakti la Mols neatgriezās, Kokonna sāka uztraukties, ka tas nepārradās arī no rīta. Viņš devās savu draugu meklēt. Vispirms Kokonna apmeklēja la Hurjēra viesnīcu, no turienes devās uz Klošperšē ielu, no Klošperšē ielas uz Tizona ielu, tad uz Senmišela tiltu un no tā uz Luvru.