Meklēdams la Molu, Kokonna izvaicāja dažādus cilvēkus un brīžam tik uzbāzīgi, ka tos pat apvainoja. Viss beidzās ar to, ka viņam bija jāpiedalās divkaujā ar trim galminiekiem. Šādos brīžos Kokonna rīkojās tikpat steidzīgi un pēc sirdsapziņas kā arvien: viņš nonāvēja vienu pretinieku un ievainoja abus pārējos.
Galu galā Kokonna uzzināja, ka la Molu gaidījuši gaitenī. Pjemontietis izmisa. Viņš nosprieda, ka karalis un prinči viņa draugu vai nu nonāvējuši, vai arī ieslēguši apakšzemes cietumā.
Izdzirdīs, ka uzbrukumā piedalījies arī Alansonas hercogs, Kokonna, neievērodams, ka Fransuā ir princis, devās pie viņa kā pie vienkārša muižnieka, lai prasītu paskaidrojumu.
Pirmajā bridi Fransuā gribēja uzbāzīgo Kokonnu izsviest vienkārši pa durvīm, bet mūsu varonis runāja tik noteikti, viņa acis zibēja tik draudoši, turklāt ar trim divkaujām viņš sev bija pievērsis visu uzmanību, tāpēc hercogs savaldījās un, laipni smaidīdams, atbildēja:
- Dārgais Kokonna, karalis tiešām ļoti noskaitās, dabūdams pa plecu ar sudraba krūzi, Anžū hercogs apvainojās par plūmju kompotu, ko viņam uzgāza uz galvas, bet Gīzas hercogs - par meža kuiļa kājas spērienu. Viņi nolēma grāfu de la Molu nonāvēt, bet jūsu drauga draugs viņu izglāba, un mēģinājums neizdevās. Goda vārds!
- O! - Kokonna nopūtās kā kalēja plēšas. - Labi, ka viss beidzās laimīgi, mordieul Es gribētu zināt, kas tas par draugu, lai varētu viņam pateikties.
Alansonas hercogs neatbildēja, bet uzsmaidīja vēl apburošāk nekā iepriekš. Šis smaids Kokonnam it kā teica, ka šis draugs nav nekas cits kā princis.
- Jūs bijāt pret mani tik laipns, monsieur, - pjemontietis teica, - ka izstāstījāt nolikumu sākumu. Esiet lik augstsirdīgs un pastāstiet arī par beigām. Jūs teicāt, ka la Molu gribējuši nonāvēt, bet nenonāvēja. Labi. Kur tad viņš palika? Es neesmu gļēvulis un mierīgi uzklausīšu visļaunāko. Viņu iemeta kādā pagrabā, vai nc? Jo labāk, viņš kļūs uzmanīgāks. Viņš nekad neuzklausa manus padomus. Bez tam, viņu no turienes var atbrīvot. Tiek taču galā arī ar akmeņiem!
Alansonas hercogs pakratīja galvu.
- Visbēdīgākais, varonīgais Kokonna, ir tas, ka pēc šī notikuma tavs draugs pazuda bez vēsts.
- Mordieul - nobālēdams pjemontietis iesaucās. - Kaut viņš būtu nokļuvis ellē, ari tad es viņu atradīšu!
- Klausies, - sacīja Fransuā, kas la Mola atrašanās vietu gribēja uzzināt citu iemeslu dēļ, - es tev došu draudzīgu padomu.
- Esiet lik laipns, augstība! - Kokonna lūdza.
- Aizej pie karalienes Margeritas. Viņa droši vien zinās, kur atrodas tas, par kuru tu raizējies.
- Man jāatzīstas, augstība, ka arī es pats to iedomājos, bet trūka drosmes. Nerunājot nemaz par to, ka es karalieni Margeritu ļoti cienu un viņas klātbūtnē galīgi zaudēju galvu, es briesmīgi baidos atrast viņu mirkstam asarās. Ja reiz jūsu augstība apgalvo, ka la Mols ir dzīvs un viņas majestāte zina, kur viņš atrodas, es mēģināšu aiziet pie karalienes.
- Ej, mans draugs, ej! - hercogs Fransuā sacīja. - Un tiklīdz tu uzzini, kur la Mols noslēpies, paziņo man, jo es par viņu neesmu mazāk noraizējies. Tikai vienu neaizmirsti, Kokonna!
- Ko tad?
- Nesaki karalienei, ka es tevi sūtu. Tad tu neko neuzzināsi.
- Ja jūsu augstība domā, ka man jāklusē, es būšu mēms kā zivs.
- Labs princis, lielisks princis, apbrīnojams princis! - iedams pie Navarras karalienes, Kokonna priecājās.
Margerita bija dzirdējusi par Kokonnas izmisumu un gaidīja, kad viņš to apmeklēs. Redzēdama tā rīcību, viņa tam pat piedeva ne visai laipno izturēšanos pret Nevērās hercogieni, ar ko Kokonna pirms dažām dienām bija saķildojies.
Kokonnu tūlīt ieveda pie karalienes.
Viņš ienāca un, kā parasts viņas klātbūtnē, palika apmulsis stāvam. Bet Margerita tik laipni uzsmaidīja, ka Kokonna tūlīt saņēmās. . - Madame, lūdzu apžēlojaties un atdodiet manu draugu! - viņš iesaucās. - Vismaz pasakiet, kas ar viņu noticis? Es bez viņa nevaru dzīvot.
Margerita pasmaidīja, un, nozvērinājusi Kokonnu par visu klusēt, pastāstīja, kā la Mols izglābies, izbēgdams pa logu. Bet, neievērojot pjemontieša lūgumus, viņa drauga pašreizējo mitekli Margerita negribēja minēt. Tas Kokonnam nepatika un viņš ķērās pie dažādām viltībām, kas Margeritu pārliecināja, ka Alansonas hercogs tāpat kā Kokonna grib uzzināt la Mola slēptuvi.
- Ja jūs gribat par savu draugu uzzināt kaut ko vairāk, sameklējiet Navarras karali. Viņam vienīgajam ir tiesības to izpaust; es tikai varu jums pasacīt, ka jūsu draugs ir dzīvs. Ticiet, ko es saku!
- Man ir vēl ticamāks pierādījums, augstība, - Kokonna atbildēja. - Es jūsu daiļajās acīs neredzu asaru pēdas.
Atzīdams, ka pēdējam teikumam nav ko piebilst, Kokonna palocījās un aizgāja. Viņš nolēma salabt ar Nevērās hercogieni. Ne jau viņas dēļ, bet gan tādēļ, lai uzzinātu to, ko nebija uzzinājis no Margeritas.
Lielas sāpes ir jūtas, no kurām cilvēks cenšas atbrīvoties pēc iespējas drīzāk. La Molam bija neizsakāmi žēl šķirties no Margeritas un, ja viņš bēgšanas nodomam piekrita, tad nevis tādēļ, lai glābtu savu dzīvibu, bet gan - karalienes godu.
Nākamās dienas vakarā viņš atkal bija Parīzē, cerēdams, ka Margerita iznāks uz balkona un viņam izdosies to redzēt. Margerita tiešām visu vakaru nosēdēja pie loga, it kā slepenas balss aicināta un cerēja, ka la Mols nolūkosies viņas dailē. Tā viņi redzējās un izjuta to neizsakāmo svētlaimi, ko sagādā aizliegta bauda.
īstam mīlētājam šķiršanās nav panesama, un la Mols nolēma visiem spēkiem censties, lai Navarras karalis no Luvras bēgtu visdrīzākajā laikā.
Margerita ar visu sirdi atdevās mīlas saldajai laimei. Reizēm šī vājība viņai pašai šķita pretīga. Ar savu vīrišķīgo raksturu viņa līdz šim bija minējusi tos sīkumus, kuros dažreiz parādās dziļa mīla, kas maigsirdīgiem cilvēkiem sagādā vispilnīgāko laimi. Tagad tā vairs nebija. Katru vakaru viņa baltā ģērbā izgāja uz balkona un bija laimīga, redzēdama jātnieku, kas, viņu ieraudzījis, pielika roku pie lūpām un sirds. Reizēm Margerita nosvieda viņam kādu zīmīti ar tajā ietītu dārgu lietiņu. La Mols to saķēra un paslčpa uz krūtīm. Balkonu Margerita vienmēr atstāja tikai tad, kad jātnieka aulekšojošā zirga pakavu troksnis izdzisa tālē.