Indriķis aukstasinīgi paņēma sveci un palīdzēja Margeritai sameklēt trepes. Meklēt nevajadzēja ilgi: trepes atradās pazīstamajā kabinetā uz skapja.
- Lūk, kur tās ir! - Indriķis teica. - Tagad, ja šis darbs jūs neapgrūtina, piesieniet tās pie balkona.
- Kāpēc tas jādara man un ne jums, sirel - Margerita prasīja.
- Jo labāks sazvērnieks, jo uzmanīgāks. Ieraudzījis vīrieti, mūsu draugs var nobīties… Vai jūs saprotat?
Margerita pasmaidīja un piesēja trepes.
- Lieliski! - sacīja Indriķis, atkāpdamies istabas stūrī. - Tagad pieejiet tuvāk margām, lai viņš jūs ierauga; bet tagad parādiet trepes! Tā! Esmu pārliecināts, ka de Muī nekavēsies.
Pēc dažām minūtēm ķāds cilvēks, priekā drebēdams, tiešām pārkāpa pāri balkona margām, bet redzēdams, ka karaliene nenāk viņam pretī, šaubās apstājās. Margeritas vietā pie viņa piegāja Indriķis.
- Jauki, tas ir nevis de Muī, bet gan grāfs de la Mols, - viņš laipni teica. - Sveiki, grāf, lūdzu ienāciet!
La Mols bija apmulsis. Ja viņš nebūtu jau uzkāpis līdz balkonam, bet vēl atrastos uz trepēm, Indriķi nejauši ieraudzīdams, viņš droši vien būtu nogāzies lejā.
- Jūs gribējāt kādā svarīgā lietā runāt ar karali, - Margerita ierunājās. - Es viņu uzaicināju izrunāties.
Indriķis piegāja pie loga un to aizvēra.
- Es tevi mīlu, - čukstēja Margerita, saspiezdama la Mola roku.
- Nu, grāf, - sacīja Indriķis, piebīdīdams viņam krēslu, - ko jūs pastāstīsit?
- Es šķīros no de Muī pie caurlaides, sire, - la Mols atbildēja. -
Viņš vēlējās zināt, vai Morvels ir teicis un vai ir zināms, ka viņš bijis
jūsu majestātes guļamistabā.
- Vēl ne, bet drīz zinās, un tāpēc mums jāpasteidzas.
- Tāpat domā ari viņš, sire. Ja Alansonas hercogs rītvakar var būt gatavs, de Muī ar pieci simti vīru lielu nodaļu gaidīs viņu pie Senmarseļas vārtiem. Otra tikpat liela nodaļa jums pievienosies Fonteneblo, bet no turienes jūs dosities uz Rluā, Angulemu un Bordo.
- Es rit būšu gatavs, - sacīja Indriķis, pagriezdamies pret sievu, - bet jūs?
La Mols uztraukts palūkojās uz Margeritu.
- Es jums devu vārdu, - viņa atbildēja. - Kurp iesit jūs, es jums visur sekošu. Bet ari Alansonas hercogam jābūt līdz ar mums. Viņš nedrīkst svārstīties, - vai nu ar mums, vai pret mums. Ja viņš šaubīsies, mums būs jāpaliek.
- Vai viņš par mūsu nodomu zina, grāf dc la Mol? - Indriķis jautāja.
- Viņam vajadzēja saņemt dc Muī vēstuli.
- Man viņš nav teicis ne vārda.
- Sargieties no viņa, - Margerita brīdināja, - sargieties no viņa, sire!
- Nomierināties, es esmu uzmanīgs! Bet kā mēs nodosim dc Muī mūsu atbildi?
- Viss kārtībā, jūsu majestāte, - la Mols atbildēja. - Rīt, sūtņu pieņemšanas laikā, de Muī atradīsies zālē. Jūs viņu varbūt nepazīsiet, jo viņš būs pārģērbies. Viņš lūdz karalieni ielikt savā runā kādu teikumu, kas norādītu, vai jūs piekrītat vai ne, vai viņam jūs jāgaida vai jādodas prom. Ja Alansonas hercogs atsakās, de Muī solās divās nedēļās visu darīt jūsu vārdā.
- Dc Muī tiešām ir neaizstājams cilvēks! Vai jūs varat ielikt šo teikumu savā runā, Margerita?
- Protams, tas nav grūti.
- Tātad es rīt aprunāšos ar Alansonas hercogu. Sakiet de Muī, lai viņš ir savā vietā un saprot visu pēc pusvārdiem.
- Viņš būs, sire.
- Nododiet viņam manu atbildi. Jums droši vien ir līdzi zirgs un kalps?
- Ortons gaida mani piekrastē.
- Tad steidzieties pie viņa, grāfi Nē, nē, nc caur logu… Tas ir labs ceļš kļūmīgākās reizēs. Ja jūs ieraudzīs, jūs varat kompromitēt karalieni. Kas gan iedomāsies, ka jūs šo dīvaino ceļojumu esat uzņēmies manis dēļ?
- Bet kā tad es tikšu ārā no Luvras, sire?
- Mēs iesim reizē, es zinu paroli. Jums ir mētelis, man tāpat. Mēs tajos krietni satīsimies un bez jebkādām grūtībām tiksim ārā pa vārtiem. Bez tam man Ortonam jānodod dažas pavēles. Pagaidiet, cs palūkošos, vai kāds nav gaitenī.
Indriķis mierīgi izgāja no istabas, atstādams la Molu ar karalieni vienatnē.
- Kad cs jūs redzēšu? - la Mols jautāja.
- Rītvakar - ja mēs dosimies projām. Ja būs jāpaliek, tad drīz namā Klošperšē ielā.
- Iesim, grāf, - atgriezies sacīja Indriķis, - gaitenī nav nevienas dzīvas dvēseles.
La Mols godbijīgi palocījās pret karalieni.
- Dodiet viņam noskūpstīt jūsu roku, madame, - karalis teica. - Grāfs de la Mols izdarījis mums lielu pakalpojumu.
Margerita paklausīja.
- Jā, trepes noslēpiet labākā vietā, - Indriķis piebilda. - Sazvērniekiem tās ir nepieciešamas un var noderēt katru brīdi. Iesim, grāf de la Mol!
XII
Sūtni
Otrā dienā visi Parīzes iedzīvotāji devās uz Svētā Antonija priekšpilsētu, pa kuru galvaspilsētā vajadzēja ierasties Polijas sūtņiem. Pūli aizžogoja divkāršas šveiciešu rindas, savukārt jātnieku nodaļas atbrīvoja ceļu augstmaņiem un galma dāmām, kas i/jāja sagaidīt svešos viesus.
Drīz vien pie Sv. Antonija klostera parādījās jātnieku pulciņš sarkandzeltenos ģērbos, ādas cepurēs un līdzīgos ādas mēteļos. Rokās viņiem bija plati, līki zobeni kā turkiem.
Viņiem sekoja otrs pulciņš jātnieku, kuru uzvalki pārsteidza ar īsti austrumniecisku krāšņumu. Aiz viņiem jāja četri sūtņi, XVI gadsimta visteiksmainākās bruņinieku valsts lieliski pārstāvji.