Viens no sūtņiem bija Krakovas bīskaps. Viņš bija pusgarīdznieciskā, puskareiviskā tērpā, kas laistījās vienā zeltā un dārgakmeņos. Bīskaps jāja brīnišķā zirgā ar garām cirtainām krēpēm un lepnu gaitu. Neviens pat nevarēja iedomāties, ka veselu mēnesi skaistais dzīvnieks nogājis piecpadsmit ljē dienā pa ceļiem, kas lietus dēļ bija kļuvuši galīgi nelietojami.
Bīskapam blakus jāja vojevods Lasko, varens bajārs, bagāts un lepns kā karalis.
Abiem galvenajiem sūtņiem sekoja vēl divi, arī ļoti ievērojami sūtņi. Tos pavadīja daudz poļu panu. Viņu zirgu sedlojums bija lik brīnišķīgs, ka lauta sajūsmā skaļi gavilēja. Un tiešām, nicīgi par mežoņiem dēvētie viesi ar savu spožumu frančus ļoti pārsteidza.
Katrīna līdz pēdējam mirklim vēl cerēja, ka vārgais karalis atcels savu lēmumu un poļu sūtņu pieņemšana nenotiks.
Bet kad svētku dienā līķa bālais Kārlis uzvilka savu pasakaino karaļa mantiju, Katrīna saprata, ka jāpakļaujas viņa dzelzs gribai. Un viņai sāka likties, ka Anžū Indriķim goda trimda, kurā viņu izraidīja, tomēr būs vislabākā izeja.
Pēc notikuma kabinetā, kura sekas bija Kārļa smagā slimība, gandrīz pat nāve, dēls ar māti nebija runājuši ne vārda. Luvrā visi zināja, ka Kārlis ar Katrīnu briesmīgi saķildojušies, bet neviens nesaprata - par ko. Viņu savstarpējais saltums un klusēšana biedēja pat visdrošākos galminiekus un tie drebēja kā putni nāves klusumā pirms negaisa..
Luvrā visi gatavojās uzņemt sūtņus, bet tas notika gurdi un garlaicīgi, it kā būtu gaidāmi nevis svētki, bet gan sēru ceremonija.
Audiencei bija sagatavota Luvras lielā pieņemšanas zāle, un tā kā šādas svinības notika publiski, tad galma sardze saņēma rīkojumu ielaist pilī tik daudz tautas, cik visās zālēs un pagalmos varēja ietilpt.
Parīze atgādināja kuru katru lielu pilsētu līdzīgos svētku brīžos. Ielās bija ļaužu jūra, visi steidzās, visus mocīja ziņkāre. Uzmanīgs skatītājs ievērotu kādu dīvainību: vienkāršo ziņkārīgo pilsoņu vidū staigāja mēteļos ietinušies vīri, kas savā starpā apmainījās ar noslēpumainām zīmēm un salikušies par kaut ko svarīgu sačukstējās. Viņi ziņkārīgi nolūkojās gājienā, pūlējās turēties tā tuvumā un acīmredzot saņēma rīkojumus no kāda cienīga izskata veča, kura melnās acis mirdzēja kā jauneklim, kaut arī bārda jau bija sniegbalta. Šim sirmgalvim vienam no pirmajiem izdevās iekļūt Luvrā. Ar šveiciešu virsnieka, pārliecināta hugenota palīdzību, viņš dabūja vietu lūlīt aiz sūtņa pretī Margeritai un Navarras Indriķim.
Zinādams, ka de Muī piedalīsies audiencē, Indriķis, viņu meklēdams, sāka pārskatīt zāli. Beidzot viņa skatiens apstājās pie sirmgalvja un vairs nenovērsās. Vecais deva slepenu zīmi. Tagad Navarras karalis vairs nešaubījās, ka tas tiešām ir dc Muī. Jaunais hugenots bija tik labi nomaskējies, ka pat Indriķim bija grūti šai sirmgalvi pazīt varoni, kas pirms dažām dienām sekmīgi bija atvairījis algotņu uzbrukumu.
Indriķis kaut ko pačukstēja Margeritai. Pēc tam arī viņa paskatījās uz de Muī. Tad viņas skaistās acis pārslīdēja zālei: viņa meklēja la Molu, bet velti - viņš nekur nebija.
Sākās runas. Pirmo, vērsdamies pie karaļa, teica Lasko. Viņš saeima vārdā lūdza viņa piekrišanu, ka Francijas princis pieņem Polijas kroni.
Kārlis savu piekrišanu izteica īsos un skaidros vārdos un sūtņiem stādīja priekšā savu brāli, Anžū hercogu, vienlaikus slavēdams viņa varonību. Viņš runāja franciski. Tulks vārdu pa vārdam atstāstīja karaļa runu. Kad sāka runāt tulks, Kārlis pielika pie lūpām mutautiņu, kurā katru reizi parādījās jauns asiņu traips.
Kad Kārlis beidza, Lasko pagriezās pret Anžū hercogu un palocījies iesāka jaunu runu, šoreiz latīniski. Viņš poļu tautas vārdā hercogam piedāvāja Polijas kroni.
Uztraukumā drebošā balsī Anžū Indriķis atbildēja, ka viņš kroni pieņem un pateicas par parādīto godu. Visu laiku, kamēr viņš runāja, Kārlis stāvēja, lūpas sakodis, dzeldams brāli ar nekustīgu, draudīgu ērgļa skatienu.
Pēc Anžū hercoga runas Lasko no sarkanā samta spilventiņa paņēma Jagelonu kroni un pasniedza to Kārlim, bet divi augstmaņi hercogam uzvilka karaļa mantiju.
Kārlis pamāja brālim. Tas nomētā ceļos, un Kārlis uzlika viņam galvā kroni. Pēc tam abi brāļi apskāvās un saskūpstījās. Naida pārsātinātais skūpsts bija vērmeļrūgts.
Tai pašā mirklī herolds paziņoja:
- Francijas Aleksandrs Eduards Indriķis, Anžū hercogs, ir kronēts par Polijas karali. Lai dzīvo Polijas karalis!
- Lai dzīvo Polijas karalis! - visa sapulce vienbalsīgi atkārtoja.
Pēc tam Lasko uzrunāja Margeritu. Daiļajai karalienei vajadzēja runāt pēdējai. Viņas runu atļāva tikai aiz laipnības, lai viņa varētu paspīdēt ar savu apdāvinātību. Viņas atbildi latīņu valodā visi gaidīja ar lielu nepacietību.
Lasko nodziedāja viņai īstu slavas dziesmu. Neievērojot savu sarmatu ģinti, ari viņš padevās Navarras karalienes burvībai, kas apbūra visus. Lasko stāstīja, kā viņi tumšā naktī izjājuši no Varšavas un nebūtu atraduši ceļu, ja viņiem priekšā nemirdzētu divas ceļa zvaigznes. Tuvojoties Francijai, šīs zvaigznes esot kļuvušas arvien spožākas, un tagad viņi redz, ka tās ir nevis zvaigznes, bet gan Navarras karalienes daiļās acis. Pāriedams no evaņģēlija uz korānu, no Sīrijas akmeņainajā Arābijā, no Nācaretes uz Meku, Lasko savu runu beidza ar solījumu, ka viņš gatavs darīt to pašu, ko dedzīgie pravieša piekritēji. Kad tiem laimējās ieraudzīt sava mācītāja kapu, viņi sev izdūra acis: viņi domāja, ka pēc tik brīnišķīga skata neko citu nav vairs vērts redzēt.