XIII Orests un Pilads
Pēc Anžū Indriķa aizbraukšanas Luvrā, šai Atrīdu dzimtas mājvietā, šķiet, atkal bija atgriezies miers un laime.
Kārlis, ticis vaļā no drūmām domām, bija atveseļojies un kopā ar Indriķi medīja vai, palicis mājās, runāja ar viņu par medībām. Karalis bearnietim pārmeta tikai vienu un apgalvoja, ka viņš būtu pati pilnība, ja prastu vanagus un piekūnus nest tikpat labi, kā mācīt savus kurlus.
Katrīna atkal bija mīļa māte: viņa bija maiga pret Kārli un Alansonas hercogu, mīļa pret Indriķi un Margeritu, laipna ar Nevērās hercogieni un de Sovas kundzi.
Aizbildinādamās ar to, ka Morvels ar ievainots, pildot viņas uzdevumu, māte karaliene aiz pārliecīgas laipnības apmeklēja viņa namu Šerīzas ielā pat divreiz dienā.
Margerita un la Mols turpināja satikties.
Katru vakaru viņa atvēra logu un ar jaunekli pārmija gan zīmes, gan vēstules. Ik vēstulē la Mols savai daiļajai karalienei atgādināja, ka atmaksai par izraidīšanu viņa tam solījusi dažus burvīgus mirkļus Klošperšē ielā.
Tikai viens cilvēks Luvrā jutās viens un pamests. Tas bija mūsu draugs grāfs Anibāls de Kokonna.
Viņam, protams, bija patīkami zināt, ka la Mols ir dzīvs; daudz ko nozīmēja arī tas, ka viņu vēl joprojām mīlēja Nevērās hercogiene - brīnišķīgākā un nepastāvīgākā sieviete pasaulē. Bet tas viss viņam nespēja aizstāt nevienu kopā ar la Molu pavadītu stundu. Cik labi bija sēdēt la Hurjēra viesnīcā pie vīna pudeles un klaiņot pa tiem Parīzes nostūriem, kur kārtīgs cilvēks aizvien varēja dabūt kādu dūrienu mugurā un pazaudēt maku.
La Mola prombūtne nepatika arī hercogienei. Kopš la Mola pazušanas Kokonna bija zaudējis savas labās īpašības - jautrību un asprātību. Tas viss beidzās ar to, ka kādudien hercogiene ieradās pie Margeritas un lūdza saukt la Molu atpakaļ, jo bez viņa Kokonna vairs nebija Kokonna.
Margerita ņēma vērā viņas lūgumu ne vien līdzcietības dēļ, bet arī tāpēc, ka pati to vēlējās, un arī la Mols viņai to mūžīgi lūdza. Un tā viņa Anrietai noteica satikšanos rītvakar namā ar divām izejām. Tur viņi visi četri sapulcēsies un aprunāsies.
Kokonna izlasīja Nevērās hercogienes zīmīti bez īpašas patikas. Viņa uzaicināja grāfu pusdesmitos ierasties Tizona ielā. Viņš tomēr ieradās satikšanās vietā, kur Anrieta viņu jau gaidīja. Daiļā komtese bija ļoti nikna, ka viņai vajadzēja ierasties pirmajai.
- Monsieur grāf, - viņa iesaucās, - jūs uzvedaties nepieklājīgi, likdams sievietei gaidīt!
- Gaidīt? - Kokonna brīnījās. - Kā tad tā? Man liekas gluži otrādi - mēs esam ieradušies pārāk agri.
- Es - jā.
- Un es arī. Esmu gatavs apzvērēt, ka pulkstenis vēl nav desmit.
- Bet es jūs aicināju pusdesmitos!
- Es iznācu no Luvras pusdeviņos. Man šodien jābūt sardzē un pēc stundas es jūs atkal pametīšu.
- Droši vien jūs tas iepriecina!
- Zvēru, ka ne! Hercogs ir ļoti iedomīgs. Ja jau esmu bārienu pelnījis, lai tad mani bar jūsu daiļās lūpiņas, nevis viņa šķībā mute.
- Nu, tas jau ir mazliet laipnāk, - sacīja hercogiene.
- Tātad jūs sakāt, ka no Luvras iznācāt deviņos?
- Jā, lai nāktu šurp. Bet Grenelas ielas stūrī es ieraudzīju cilvēku, kas ļoti atgādināja la Molu.
-Atkal la Mols!
- Atkal, ar vai bez jūsu atļaujas.
- Cik rupji! Beidziet savu stāstu!
- Es to neiesāku. Jūs pati jautājāt, kāpēc es esmu nokavējis.
- Protams. Vai jūs domājat, ka man vajadzēja ierasties pirmajai?
- Tad nav jāstrīdas.
- Jūs esat neciešams! Nu, un tālāk? Grenelas ielas stūrī jūs ieraudzījāt la Molam līdzīgu cilvēku… Kas jums uz kamzoļa? Vai asinis?
- Liekas, ka krizdams viņš mani ir notašķījis.
- Jūs kāvāties?
- Laikam gan.
- Par jūsu la Molu?
- Par ko tad? Par sievieti vai?
- Pateicos!
- Es sekoju cilvēkam, kas iedrošinājās atgādināt manu draugu. Kokiljēra ielā es viņu panācu, aizgāju priekšā un tad pagriezos, pūlēdamies ieskatīties viņam sejā. Izrādījās, ka tas nebija la Mols.
- Un bija arī labi.
- Viņam nebija vis labi. "Godājamais kungs," - es teicu, - "no tālienes jūs iedrošinājāties atgādināt manu draugu, grāfu de la Molu, bet tuvumā jūs izskatāties pēc klaidoņa." Viņš apvainojās un izrāva zobenu. Es darīju to pašu. Pēc trešā cirtiena šis nelietis pakrita, aptašķīdams mani ar asinīm.
- Jūs taču viņam palīdzējāt?
- Es gribēju to darīt, bet tai brīdī garām pajāja kāds jātnieks. Dieva vārds, hercogien, šoreiz tas bija la Mols. Diemžēl viņš aizauļoja. Es skrēju viņam pakaļ, bet garāmgājēji, noturējuši mani par zagli, sāka mani vajāt. Man bija jāapstājas un jātiek galā ar šiem muļķiem Pa to laiku jātnieks bija pazudis… Es biju galīgi nokusis un nācu šurp.
- Jauki! - hercogiene iesaucās.
- Paklausieties, mana dārgā, - sacīja Kokonna, atlaidies krēslā, - šķiet, ka jūs atkal gribat man uzbrukt nabaga la Mola dēļ. Atjēdzaties taču, jūs esat netaisna. Draudzība… tā ir … Žēl, ka es neesmu tik gudrs un izglītots, kā mans draugs, tad es izdomātu kādu salīdzinājumu. Draudzība… kā teikt… zvaigzne, bet mīla… mīla - svece. Jūs varbūt teiksit, ka ir dažādas…
- …vai mīlas?
- Nē, sveces. Vienas ir labākas, citas - sliktākas. Ņemsim kaut rozīgu sveci. Tā ir laba svece, bet galu galā tomēr izdeg. Toties zvaigzne spīd mīržīgi. Jūs varbūt teiksit, ja izdeg viena svece, aizdedzina otru…
- Grāf Kokonna, jūs esat nerrs!