- Jā.
- Grāf Kokonna, jūs esat muļķis!
- Jā, jā!
- Jūs esat nelietis!
- Madame, jūs mani piespiežat žēlot nabaga la Molu trīsreiz vairāk nekā iepriekš.
- Jūs mani nemīlat!
- Tieši otrādi, hercogien, es jūs dievinu. Bet es nevaru mīlēt un dievināt jūs un slavēt savu draugu. Kāpēc velti šķiest laiku?
- Tātad pie manis jūs velti šķiežat laiku?
- To es negribu teikt, bet nabaga la Mols man neiziet no galvas.
- Viņu jūs mīlat vairāk nekā mani! Tas ir zemiski! Es jūs nicinu! Vai jūs dzirdat, Anibāl? Bet es jūs brīdinu, ja viņš jums būs dārgāks par mani…
- Visdaiļākā hercogiene Anrieta! Jūs es mīlu vairāk nekā citas sievietes, bet la Molu vairāk nekā citus vīriešus.
- Lieliska atbilde! - kāds teica.
Zīda aizkari pacēlās, tika atbīdīta sienas daļa un parādījās la Mols - kā Ticiāna skaists portrets zelta rāmī.
- La Mols! - iesaucās Kokonna, neievērodams Margeritu un tai par šo pārsteigumu pat nepateikdamies. - La Mol, mans draugs, mans dārgais la Mol!
Un viņš metās sava drauga skavās, apgāzdams krēslu, uz kura bija sēdējis, un galdu, kas pagadījās ceļā.
La Mols apskāva viņu tikpat silti, bet tad uzrunāja Neveras hercogieni.
- Piedodiet, madame, - viņš teica, - ja mans vārds brīžiem traucēja jūsu un Kokonnas draudzīgās sarunas. Ne jau savas vainas dēļ es neierados agrāk, - viņš piebilda un maigi palūkojās uz karalieni.
- Redzi, Anrieta, - Margerita sacīja, - esmu tavu lūgumu izpildījusi. Te nu viņš ir!
- Vai tiešām man par to jāpateicas vienīgi hercogienes lūgumam? - la Mols jautāja.
- Tikai viņai, - Margerita atbildēja.
Kokonna, kas jau desmito reizi apskāva ilgi neredzēto draugu, atnesa lukturi, lai to labāk aplūkotu, un beigās nometās ceļos un noskūpstīja Margeritas kleitas kroku.
- Paldies Dievam, tagad es laikam būšu paciešama? - hercogiene vaicāja.
- Mordieul - iesaucās Kokonna. - Jūs esat apburoša! Kaut šeit būtu kādi trīsdesmit poļi, sarmati vai kaut kādi citi mežoņi. Es viņus piespiestu jūs atzīt par skaistuma karalieni!
- Pagaidi, pagaidi, Kokonna! - la Mols viņu pārtrauca. - Bet karaliene?
- Nē, es no saviem vārdiem neatteikšos, - Kokonna atjokoja. - Hercogiene - skaistuma karaliene, bet karaliene - karalieņu skaistums.
No prieka par atgūto draugu Kokonna bija galīgi zaudējis galvu.
- Karalien, - sacīja Anrieta, - atstāsim šos draugus vienatnē. Viņiem daudz kas pārrunājams. Protams, tas nav visai pieklājīgi, bet tur neko nevar darīt.
Abas jaunās sievietes iegāja otrā istabā, kur bija sagatavotas vakariņas.
Abi draugi palika vieni.
Vispirms Kokonna izprašņāja draugu par liktenīgo vakaru. Mēs jau zinām, ka pjemontietis nebija no bailīgajiem, bet, dzirdot la Mola stāstu, viņš drebēja kā apšu lapa.
- Bet kāpēc tu aizbēgi un pameti mani neziņā? - Kokonna iesaucās. - Kāpēc tu neatgriezies pie mūsu labvēļa Alansonas hercoga?
- Pie hercoga? - la Mols pusbalsī noteica. - Pie Alansonas hercoga?
- Jā. No viņa vārdiem es nojautu, ka viņš tev izglābis dzīvību.
- Es par to esmu parādā Navarras karalim, - la Mols atbildēja.
- Vai tiešām? Tu to droši zini?
- Jā.
- Labais Navarras karalis! Bet Alansonas hercogs?
- Viņš rokās turēja saiti un gribēja mani nožņaugt.
- Mordieul - Kokonna iesaucās. - Vai tā ir taisnība, la Mol? Vai tiešām šis bālais, vārgais princis gribēja tevi nožņaugt? Mordieul Rīt pat es viņam pateikšu, ko es par viņu domāju.
- Neprātīgais!
- Jā, viņš atkal var ķerties pie tā paša… Vienalga… Es nevaru klusēt.
- Diezgan, Kokonna, diezgan! Nomierinies un neaizmirsti, ka pulkstenis jau pusvienpadsmit un ka šonakt tev sardze.
- Vai man tā ir vajadzīga?! Lai pagaida! Vai tu domā, ka man ir jākalpo cilvēkam, kas gribēja tevi nožņaugt? Nē! Es palikšu šeit!
- Atjēdzies, Kokonna, liekas, ka tu taču neesi piedzēries!
- Dieva laime! Citādi Luvra degtu kā sārts.
- Jel rimsties, Anibāl, neblēņojies. Tev jāiet pie hercoga. Pienākums ir svēts.
- Vai tu nāksi man līdzi?
- Tu zini, ka tas nav iespējams.
- Vai tu domā, ka viņi tevi atkal mēģinās nogalināt?
- Nē, tā es nedomāju. Es esmu pārāk niecīgs, lai manis dēļ rīkotu nopietnu sazvērestību. Viņu doma mani nogalināt bija nejaušība. Tai vakarā prinči bija ļoti jautri.
- Ko tu domā darīt?
- Neko svarīgu: klejošu tuvējā apkārtnē, ceļošu…
- Tad es arī klejošu. Mēs labi sadzīvosim. Ja mums uzbruks, divatā mēs tiksim galā daudz veiksmīgāk. Lai tad tavs nožēlojamais hercogs tik parādās! Es viņu nositīšu kā mušu!
- Vismaz izlūdzies no viņa atvaļinājumu.
- Uz visiem laikiem.
- Tādā gadījumā brīdini viņu, ka tu aizej.
- Pareizi. Es tūlīt uzrakstīšu viņam vēstuli.
- Tas nebūs pieklājīgi, Kokonna.
- Muļķības!
Kokonna apsēdās pie galda, un drīz vien daiļrunīgā vēstules bija gatava: "Jūsu augstība!
Jūs droši vien esat lasījis senos rakstniekus un zināsit aizkustinošo stāstu par Orestu un Piladu - diviem varoņiem, kas slaveni ar saviem piedzīvojumiem un draudzību. La Mols ir nelaimīgs kā Orests, bet man ir tik mīlas pilna sirds kā Piladam. Manu draugu patlaban saista liels uzdevums un viņam vajadzīga mana palīdzība, ko es tam negribu liegt. Tāpēc cs ar Jūsu augstības atļauju atsakos no vietas, jo esmu nolēmis ar la Molu dalīties liktenī, lai kāds tas arī nebūtu. Jūs sapratīsit, ka vienīgi neaprakstāmas nepieciešamības dēļ es atstāju Jūsu augstības dienestu un ceru, ka Jūs man to piedosit.
Jūsu karaliskās augstības padevīgākais un pazemīgākais kalps
grāfs Anibāls de Kokonna,