grāfa de la Mola uzticamākais draugs."
Kokonna nolasīja vēstuli la Molam, kas paraustīja plecus.
- Nu, ko tu teiksi? - jautāja Kokonna, viņa kustību neievērodams.
- Es teikšu, ka Alansonas hercogs par mums abiem varēs pasmieties.
- Man šķiet, ka tā tomēr būs labāk, nekā ļaut, lai tas tevi nožņaudz. Rīt es šo vēstuli nosūtīšu. Kur mēs šonakt pārnakšņosim?
- Pie maitre la Hurjēra. Zini, tai istabā, kurā tu gribēji pārgriezt man kaklu, kad vēl nebijām Orests un Pilads.
- Labi. Tātad la Hurjērs arī aiznesīs manu vēstuli. Šajā brīdī aizkars atvērās.
- Nu, ko dara Orests ar Piladu? - princeses vienā balsī jautāja. -Mordieul - iesaucās Kokonna. - Orests un Pilads mirst no izsalkuma
un mīlestības!
Nākamajā dienā pulksten deviņos no rīta maitre la Hurjērs grāfa Anibāla de Kokonnas cienības pilno sūtījumu tiešām aiznesa uz Luvru.
XIV Ortoļis
Neizlēmīgais Alansonas hercogs atteicās bēgt no Francijas. Neskatoties uz to, Indriķis sadraudzējās ar viņu vēl vairāk nekā agrāk
Katrīnu šī tuvība vedināja uz domām, ka viņi strādā kopā un kaut ko gatavo. Viņa mēģiuāja izprašņāt Margeritu, bet tā bija viņas cienīga meita un no konkrētiem paskaidrojumiem izvairījās. Viņa uz visiem jautājumiem atbiidēja ļoti uzmanīgi, bet patiesībā mātei neko nepaskaidroja. Un Katrīnas nemiers nevis samazinājās, bet gan auga augumā.
Katrīna saprata, ka draudzība ar Fransuā dod Indriķim lielas priekšrocības, un nolēma šo apvienību iznīcināt. Viņa sāka Alansonas hercogam pielīst, ar zvejnieka pacietību ievilkt savos maiguma un glāstu tīklos.
Redzēdams mātes maigumu, Alansonas hercogs pats sāka viņai padoties. Indriķis izlikās to neredzam, bet patiesībā savai sabiedroto cieši uzmanīja.
Kādā rītā. īsi pēc saules lēkta, kas solīja skaistu dienu, no maza namiņa arsenāla tuvumā iznāca bāls vīrietis un, uz spieķa balstīdamies, tikko kājas vilkdams, devās uz Mazās Riekstu ielas pusi.
Pārgājis bulvāri, kas apņēma Bastīlijas grāvjus, svešais pie Svētā Antonija vārtiem nogriezās pa labi un iegāja Strēlnieku dārzā. Sargs viņu sagaidīja, zemu, padevīgi klanīdamies.
Dārzs bija tukšs. Bet, ja tur būtu bijuši atpūtas meklētāji, tad viņi bālo cilvēku droši vien būtu ievērojuši. Viņa garās ūsas un gaita liecināja par kareiviskumu, varēja redzēt, ka tas bija kāds virsnieks, kura brūces vēl nav izārstētas un kurš iznācis saulītē stiprināt savus vārgos spēkus.
Dīvaini! Kad nejauši pavērās viņa mētelis, kurā viņš, neraugoties u/ silto laiku, bija ietinies, ap jostas vietu bija redzams vesels arsenāls: divas lielas pistoles, plats duncis un garš zobens, kas ejot sitās pie viņa drebošajām, novājējušajām kājām.
Svešais aizgāja līdz mazai lapenei, ko no bulvāra šķīra vienīgi biezi saaudzis dzīvžogs un šaurs grāvis. Slimais apsēdās uz velēnu sola pie galda. Drīz vien sargs, kas vienlaikus bija tējnīcas īpašnieks, atnesa viņam tasi buljona.
Dzerdams buljonu, slimais nosēdēja lapenē minūtes desmit, kad pēkšņi viņa seja briesmīgi saviebās. Viņš ieraudzīja pa laku jājam kādu lielā mētelī satinušos jātnieku, kas pie cietokšņa apstājās un sāka kaul ko gaidīt.
Brīdi vēlāk, kad lapenē sēdētājam, kurā lasītājs droši vien jau būs pazinis Morvelu, uztraukums bija mazliet norimis, pie jātnieka piegāja kāds jauneklis pāža tērpā.
Zaļās lapenes slēpts, Morvels varēja labi redzēt un dzirdēt, kas notika pie cietokšņa. Lasītājs sapratīs, cik kāri viņš vēroja un cik uzmanīgi klausījās, redzēdams, ka jātnieks un jauneklis bija de Muī ar Ortonu.
Viņi abi pārlūkoja apkārtni. Morvels vēroja viņus, elpu aizturējis.
- Varat runāt, monsieur, - sacīja Ortons, kas bija jaunāks un tāpēc ma?āk aizdomu pilns, - mūs šeit neredz un nedzird.
- Labi, - atbildēja dc Muī. - Dodies pie baroneses de Sovas un atdod viņai šo zīmīti. Ja viņas nav mājās, noliec zīmīti aiz spoguļa, kur parasti liek savas vēstules Navarras karalis, un uzgaidi. Ja saņemsi atbildi, tu zini, kur to aiznest; ja atbildes nebūs, atnāc vakarā pie manis vara bruņās, kur es tev jau teicu.
- Zinu, - Ortons atbildēja.
- Bet tagad man laiks doties prom. Šodien man vēl daudz darba. Bet tu nesteidzies. Tev Luvrā nav ko darīt, pirms viņš nav atnācis, bet viņu, šķiet, šorīt māca medīt ar vanagu. Pilī neslēpies. Lai tevi redz visi. Tu esi atveseļojies un atnācis de Sovas kundzei pateikties par lielo gādību slimības laikā. Nu, ej!
Morvels klausījās, acu nenovērsis: piere viņam pārklājās sviedriem. Pirmajā mirklī viņš gribēja izraut pistoli un de Muī nošaut, bet tūlīt pārdomāja. De Muī bija tērpies lieliskās bruņās, kuras viņš bija pamanījis, kad pavērās tā mētelis, un tāpēc lode viņam nevarēja daudz kaitēt. Bez tam de Muī bija spēcīgs, labi bruņojies un varēja .viegli viņu pieveikt.
- Žēl, - Morvels čukstēja, - ka es viņu nevaru nogalināt bez lieciniekiem, izņemot šo zēnu, kuru mana lode droši padarītu nekaitīgu!
Bet tai brīdī Morvelam ienāca prātā, ka zīmīte, kura Ortonam bija jānodod de Sovas kundzei, varēja būt svarīgāka par hugenotu vadoņa dzīvību.
- Šodien tu man atkal izslīdi no rokām, - viņš nodomāja. - Labi, aizej vien vesels un netraucēts. Gan pienāks arī mana kārta, un lai tad man būtu tev jāseko kaut uz- elli, ja es ar tevi neizrēkināšos!
Morvels piecēlās un, juzdamies spēcīgāks nekā iepriekš bija domājis, atgriezās mājās un lika apseglot zirgu. Nebēdādams, ka pusd/ijušās brūces var atkal atvērties, viņš aulekšos dzina zirgu uz Luvru.
Piecas minūtes vēlāk Katrīna jau zināja par notikušo un iedeva Morvelam tūkstoš zelta ekiju, ko bija solījusi par Navarras karaļa apcietināšanu.
- Ja es nemaldos, - viņa nodomāja, - de Muī būs tas tumšais mākonis, ko Renē atrada šī nolādētā bearnieša horoskopā!