Stundas ceturksni pēc Morvela Luvrā ieradās Ortons. Ievērodams de Muī padomu, viņš neslēpās un, papļāpājis ar pazīstamiem kalpiem, devās pie dc Sovas kundzes.
Viņš sastapa vienīgi Dariolu. Baronese pirms piecām minūtēm bija aizgājusi pie Katrīnas pārrakstīt kaut ķādas svarīgas vēstules.
- Labi, es pagaidīšu, - Ortons noteica.
Viņš iegāja guļamistabā un pārliecinājies, ka tanī neviena nav, aizbāza zīmīti aiz spoguļa.
Tikko viņš nolaida roku, ienāca Katrīna.
Ortons nobāla. Viņam likās, ka māte karaliene ienākdama vispirms paskatās uz spoguli.
- Ko tu te dari? - viņa jautāja. - Tu meklē Sovas jaunkundzi?
- Jā, jūsu majestāte. Es viņu sen neesmu redzējis un atnācu pateikties.
- Tātad tu mīli šo dārgo Šarloti?
- No visas sirds, madame.
- Stāsta, tu esot uzticīgs kalps? Tu viņu nepievilsi?
- Protams, jūsu majestāte. Baronese de Sova rūpējās par mani vairāk, nekā es to esmu pelnījis, jo cs esmu tikai vienkāršs kalps.
- Kad un kāpēc viņa par tevi rūpējās? - karaliene jautāja, izlikdamās, ka neko nezina.
- Kad es biju ievainots, madame.
- Nabadziņš! Kad tas bija?
- Vakarā, kad gribēja apcietināt Navarras karali. Ieraudzījis kareivjus, es tā izbijos, ka sāku kliegt pēc palīdzības. Viens man ar zobenu iesita pa galvu un es zaudēju samaņu.
- Nabaga bērns! Bet tagad tu esi atkal vesels?
- Jā, madame.
- Un tu meklē Navarras karali, lai no jauna iestātos viņa dienestā?
- Nē, jūsu majestāte. Uzzinājis, ka cs esmu uzdrošinājies pretoties jūsu majestātes pavēlei, Navarras karalis mani atlaida.
- Vai tiešām? - Katrīna līdzcietīgi noteica. - Tad es parūpēšos par tevi. Ja tu gribi satikt de Sovas kundzi, tev būs ilgi jāgaida. Viņa sēž manā kabinetā un ir ļoti aizņemta.
Pēc šiem vārdiem Katrīna iegāja blakusistabā. Domādama, ka Ortons vēl nav paspējis aizlikt zīmīti aiz spoguļa, viņa atstāja jaunekli vienu, lai viņam būtu izdevība to izdarīt.
Ortons nespēja tikt vaļā no domas, ka mātes karalienes negaidītā ierašanās viņa kungam neko labu nesolīja. Pēkšņi virs galvas viņš saklausīja trīs vieglus klauvējienus. Tā bija norunātā zīme, ar kādu viņš briesmu brīdī tika brīdinājis Navarras karali, kad tas atradās pie Sovas kundzes.
Ortons nodrebēja. Viņš saprata, ka tagad kāds brīdināja viņu pašu par draudošajām briesmām. Jauneklis metās pie spoguļa un paķēra aiz tā aizbāzto zīmīti.
Kairina aiziedama bija atstājusi aizkarus pusvirus. Pa mazu spraudziņu viņa vēroja katru Ortona kustību. Viņa redzēja, ka viņš metās pie spoguļa, bet nesaskatīja, vai viņš zīmīti noliek vai paņem atpakaļ.
- Ko gan viņš tik ilgi vilcinās? - nepacietīgā florencielc čukstēja.
Smaidīdama viņa iegāja guļamistabā,
- Tu vēl esi šeit? - viņa jautāja. - Ko tu gaidi? Es taču tev teicu, ka parūpēšos par tevi. Vai tad tu netici?
- Lai Dievs pasarg, jūsu augstdzimtība! - Ortons iesaucās.
Viņš piegāja pie karalienes, nometās uz ceļa un, noskūpstījis viņas kleitas kroku, ātri izgāja no istabas.
Priekšistabā viņš ieraudzīja kapteini Nansē, kas viņa šaubas vēl vairāk pavairoja.
Kad aizkari aiz Ortona aizvērās, Katrīna steidzās pie spoguļa. Viņas drebošā roka taustījās velti - zīmītes tur nebija.
Bet viņa taču redzēja jaunekli pieejam pie spoguļa. Tātad viņš zīmīti bija nevis nolicis, bet gan to paņēmis. Jā, liktenis viņas pretiniekus sargā!
Viņa vēlreiz izmeklējās, bet nesekmīgi.
- Pats vainīgs! - viņa iesaucās. - Es viņam nevēlēju ļaunu, bet viņš paņēma zīmīti un izšķīra savu likteni… Kapteini Nansē!
Kapteinis ienāca istabā.
- Ko majestāte vēlas? - viņš jautāja.
- Vai jūs bijāt priekšistabā?
- Jā, jūsu majestāte.
- Vai ievērojāt jaunekli, kas nupat izgāja?
- Jā.
- Viņš vēl nevar būt tālu?
- Katrā ziņā vēl tikai uz kāpnēm.
- Paaiciniet viņu atpakaļ.
- Kā viņu sauc?
- Ortons. Ja viņš negrib nākt, atvediet ar varu. Ja viņš nepretojas, nebaidiet. Man ar viņu tūlīt jārunā.
Kapteinis izsteidzās no istabas.
Ortons tiešām vēl atradās kāpņu galā. Viņš gāja lēnām, nesteigdamies, cerēdams kaut kur ieraudzīt Navarras karali vai Sovas kundzi.
Izdzirdis, ka viņu sauc, Ortons nodrebēja.
Pirmajā mirklī viņš gribēja bēgt, bet apdomājās, ka tas varētu tikai kaitēt.
- Kas mani sauc? - viņš jautāja.
- Es, Nansē, - atbildēja kapteinis, steigdamies pa kāpnēm.
- Man nav laika, es steidzos, - Ortons atbildēja.
- Viņas majestātes mātes karalienes vārdā, - sacīja kapteinis, pieiedams viņam klāt.
Jauneklis noslaucīja nosvīdušo pieri un sāka atkal kāpt augšā pa kāpnēm.
Kapteinis viņam sekoja.
Sākumā Katrīna domāja Ortonu aizturēt, pārmeklēt un dabūt zīmīti. Lai šo kratīšanu attaisnotu, viņa nolēma apvainot jaunekli zādzībā un tāpēc jau paņēma no tualetes galdiņa briljanta sprādzi. Bet tad Katrīna iedomājās, ka šāds paņēmiens nav izdevīgs: Ortonam radīsies šaubas, viņš brīdinās Navarras karali, kurš varēs attiecīgi rīkoties.
Viņa, protams, varēja jaunekli ievietot cietumā, bet Katrīna zināja, ka baumas par to tūlīt izplatīsies visā Luvrā un Indriķis piesargāsies.
Bet zīmīte viņai bija jāiegūst. De Muī vēstule Navarras karalim varēja atklāt veselu sazvērestību.
- Nē, nē, - čukstēja Katrīna, nolikdama sprādzi, - tas neder. Bet varbūt zīmīte nav tā vērta… Nu, tā nav mana vaina. Kāpēc viņš neaizlika zīmīti aiz spoguļa? Man tā jāiegūst.