Tai mirklī ienāca Ortons.
Šķita, ka Katrīnas seja viņu nobiedēja. Jauneklis nobālēja un apstājās. Viņš bija pārāk jauns .un neprata savaldīties.
- Jūs pavēlējāt mani pasaukt", jūsu majestāte? - viņš jautāja- Ko pavēlat?
Katrīna pasmaidīja.
- Man patika tava seja un es jau tagad gribu izpildīt savu solījumu un parūpēties par lavu likteni. Mūs, karaļus, apvaino aizmāršībā, bet tur vainojama nevis mūsu sirds, bet gan ar pienākumiem aizņemtais prāts. Es atcerējos, ka karaļu rokās ir viņu pavalstnieku laime, un aizsūtīju pēc tevis.
Karalienes neparastā laipnība Nansē pārsteidza.
- Tu proti jāt, Orton?
- Protu, jūsu majestāte.
- Tad ienāc pie manis kabinetā. Es tev iedošu vēstuli, ko tu nogādāsi Senžermcnā.
- Esmu jūsu majestātes rīcībā.
- Lieciet sagatavot zirgu, Nansē!
Kapteinis aizsteidzās.
- Iesim, Orton! - Katrīna teica.
Viņa gāja pirmā. Ortons tai sekoja.
Māte karaliene nokāpa stāvu zemāk, izgāja pa gaileni, kur atradās ieejas karaļa un Alansonas hercoga islabās, nokāpa pa riņķveida kāpnēm vēl vienu stāvu zemāk, atvēra kādas galerijas durvis un, ielaidusi Ortonu pirmo, iegāja arī pati, atkal rūpīgi aizslēgdama durvis.
Katrīna un Ortons pa krāsaino galeriju gāja tālāk.
Pēkšņi Katrīna pagriezās. Viņas seja atkal bija drūma un draudīga. Apaļās panteras acis tumsā kvēloja.
- Apstājies! - viņa uzsauca.
Ortons nodrebēja. Augstie spraišļi dvesa nāves saltumu. Tumšie griesti atgādināja šķirsta vāku.
Katrīnas asais skatiens dzēla jaunekli.
- Kur ir zīmīte, kas tev jānodod Navarras karalim? - karaliene jautāja.
- Zīmīte? - Ortons nomurmināja.
- Jā, ko tev vajadzēja aizbāzt aiz spoguļa?
- Nesaprotu, ko jūs gribat teikt, madame.
- Es runāju par zīmīti, ko tev pirms stundas pie Strēlnieku dārza iedeva de Muī.
- Man nav nekādas zīmītes, - Ortons atbildēja. - Jūs maldāties, majestāte.
- Tu melo! Atdod zīmīti un cs izpildīšu savu solījumu.
- Kādu?
- Es padarīšu tevi bagātu.
- Man nav nevienas zīmītes, jūsu majestāte.
Katrīna sakoda zobus, bet tūlīt atkal pasmaidīja.
- Ja tu zīmīti atdosi man, tu saņemsi tūkstoš zelta ekiju.
- Man nav zīmītes, madame.
- Divi tūkstoši.
- Vienalga. Ko es lai daru, ja man nekā nav?
- Desmit tūkstoši, Orton?
Redzēdams Katrīnas dusmas, jauneklis saprata, ka Navarras karaļa glābšanai der tikai viens līdzeklis - zīmīte jānorij. Viņš bāza roku kabatā, bet Katrīna, sapratusi viņa nodomu, to aizturēja.
- Lai paliek, - viņa iesmējās. - Tagad es redzu, ka tavs kungs var uz tevi paļauties. Saņem šo nieku kā balvu. Bet tagad aiznes Navarras karalim zīmīti un pasaki, ka no šī brīža tu kalposi man. Tagad ej!
Un* pasniegusi pārsteigtajam Ortonam naudas maku, Katrīna atkāpās dažus soļus un piespiedās pie sienas.
Jauneklis vilcinājās. Viņš neticēja, ka draudošais negaiss tiešām būtu jau pāri.
- Nedrebi taču, - Katrīna drošināja. - Es jau tev teicu, ka tu vari iet.
- Pateicos, madame, - Ortons atbildēja. - Tātad jūs man piedodat?
- No visas sirds. Tu esi lielisks mīlas vēstnieks un lieliski iznēsā mīlas vēstules. Tikai neaizmirsti, ka tavs kungs tevi gaida.
- Vai tiešām! - iesaucās Ortons, mezdamies pie durvīm.
Tai brīdī Katrīna piespieda kādu pogu, un Ortonam neizdevās paspert ne trīs soļus, kad grīda zem viņa kājām pazuda. Jauneklis sagrīļojās, pavēcināja ar rokām un, mežonīgi iekliegdamies, iegāzās LuvraS apakšzemes cietumā.
- Tagad šī stūrgalvja dēļ man būs jānokāpj veseli pusotra simta kāpienu! - Katrīna noteica.
Vina aizgāja uz savām istabām, aizdedzināja segtu lukturi un atgriezās galerijā. Noregulējusi atsperi, karaliene atvēra durvis, kas veda uz slepenām kāpnēm, kuras, šķiet, veda zemes dziļumos. Ziņkāres dzīta, karaliene nokāpa līdz apakšzemes cietuma dzelzs durvīm, kuras nekavējoties atvērās.
Nabaga Ortons gulēja uz pagraba grīdas sadauzījies asiņains. Kritiens no simt pēdu augstuma bija bijis briesmīgs.
Jauneklis vēl elpoja.
Aiz biezās sienas šalca Sēna. Tās ūdeņi, grauzdamies apakšzemē, apskaloja kāpņu pakāji.
Katrīna iegāja mitrajā, drūmajā bedrē, kurā droši vien bieži iekrita karalienes nelaimīgie upuri, pārmeklēja Ortonu un izvilka zīmīti. Pārliecinājusies, ka tā ir īstā zīmīte, Katrīna iespēra līķim ar kāju un
10 3aK33 371 piespieda kādu atsperi. Pagraba grīda atvērās un līķis pazuda upes virzienā.
Katrīna aizslēdza durvis, uzkāpa pa trepēm un, ieslēgusies savā kabinetā, atlocīja iegūto vēstuli. Viņa lasīja:
"Šovakar, pulksten desmitos Arbrsekas ielā, viesnīcā "Skaistā zvaigzne". Ja nāksit, atbilde nav vajadzīga, ja nebūsit, pasakiet aiznesējam - nē. De Muī de Scnfals"
Katrīna lasīja zīmīti un smaidīja. Viņa domāja tikai par uzvaru, nemaz nedomādama, par kādu cenu šīs ziņas bija iegūtas. Un kas lad galu galā bija Ortons? Skaists jauneklis ar uzticīgu sirdi un padevīgu dvēseli - tas bija viss. Viņa nāve ne mirkli nevarēja iespaidot svaru kausus, kuros izšķīrās tautu likteņi.
Vēstuli izlasījusi, Katrīna tūlīt devās pie de Sovas kundzes un aizbāza zīmīti aiz spoguļa.
Nākdama lejā, gaitenī viņa satika kapteini Nansē.
- Jūsu majestātes pavēle ir izpildīta, - Nansē ziņoja. - Zirgs ir gatavs.
- Nav vairs vajadzīgs, kaptein, - Katrīna atbildēja. - Jauneklis izrādījās tāds muļķis, ka es neiedrošinājos viņam uzticēties. Es viņam iedevu naudu un atlaidu.