- Bet uzdevums?
- Kāds?
- Ko jūsu majestāte gribējāt, lai viņš izpilda Scnžermcnā? Vai nepavēlēsit to izpildīt man vai kādam no maniem ļaudīm?
- Nē, nē, - Katrīna atbildēja, - jums un jūsu ļaudīm šovakar būs cits uzdevums.
Un viņa atgriezās savās istabās, cerēdama, ka pēc dažām stundām Navarras karaļa liktenis būs viņas rokās.
XV
Viesnīca "Skaistā zvaigzne"
Divas stundas pēc tam, kad Katrīna par cilvēka dzīvību bija ieguvusi vajadzīgo zīmīti, baronese dc Sova, beigusi savu darbu pie karalienes, atgriezās savās istabās. Tūlīt ieradās arī Indriķis.
Dariola viņam pastāstīja, ka ieradies Ortons, un tāpēc viņš vispirms piegāja pie spoguļa un izņēma zīmīti, kuras saturu mēs jau zinām.
- Indriķis no satikšanās neatteiksies, - māte karaliene domāja. - Kaut viņš arī negribētu iet - tagad viņam nav kam teikt "nē".
Katrīna nebija maldījusies.
Indriķis izjautāja Dariolu, kur Ortons palicis, un uzzināja, ka viņš aizgājis kopā ar māti karalieni. Bet tā kā zīmīte bija nolikta un karalis zināja, ka jauneklis viņu nenodos, viņam nekādas aizdomas neradās.
Kā parasti pusdienas Indriķis ēda pie karaļa, kas par viņu zobojās, atcerēdamies viņa neveiklo rīcību rīta medībās ar vanagu.
Indriķis taisnojās, ka viņš ir kalnietis un solījās laboties.
Katrīna bija neparasti laipna un, pieceldamās no galda, lūdza Margeritu pavadīt visu vakaru pie viņas.
Astoņos vakarā Indriķis kopā ar diviem saviem galminiekiem izgāja pa Senonorē vārtiem, izmeta lielu līkumu, ar prāmi pārcēlās pāri Sēnai, nogāja līdz Senžaka ielai un tur savus līdzalnācējus atlaida, it kā gribēdami doties kādā mīlas dēkā. Dcmatirēna ielas stūrī stāvēja mētelī ietinies jātnieks. Karalis piegāja pie viņa.
- Manta, - jātnieks teica.
- Po, - karalis atbildēja.
Jātnieks nekavējoties nokāpa no zirga. Indriķis ietinās ar dubļiem notašķītajā mētelī, un, uzkāpis kūpošajā zirgā, aizjāja pa Harpas ielu, nogriezās pār Scnmišcla tiltu Bartclēnu ielā, vēlreiz pārjāja Sēnu pa Mcnjē tiltu, bet tad gar piekrasti devās uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne" Arbrsekas ielā.
La Mols sēdēja viesnīcas kopējā zālē un rakstīja garu mīlas vēstuli. Kokonna ar la Hurjēru atradās virtuvē. Viņš skatījās, kā uz iesma cepa sešas irbes un strīdējās ar savu labvēli, cik ilgi tās jātur uz uguns.
Tobrīd Indriķis pieklauvēja pie viesnīcas vārtiem. Greguārs saņēma viņa zirgu un ieveda stallī, bet Navarras karalis devās uz zāli, klaudzinādams zābakus, it kā gribēdams sasildīt nosalušās kājas.
- Hei, niailre la Hurjēr! - uzsauca la Mols, turpinādams rakstīt. - Jūs kāds vēlas satikt.
La Hurjērs iznāca no virtuves un aplūkoja Indriķi no galvas līdz kājām. Rupjais audekla mētelis viņam diezin kādu cieņu neiedvesa.
- Kas jūs esat? - viņš uzprasīja.
- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Esmu Gaskonas muižnieks un ierados Parīzē, lai stādītos priekšā galmam.
- Ko jums vajag?
- Istabu un vakariņas.
- Hm. Vai jums ir kalps?
Tas bija la Hurjēra parastais jautājums.
- Nē, - Indriķis atbildēja, - bet, ticis pie bagātības, es to katrā ziņā pieņemšu.
- Es neizdodu istabu kungiem, ja lādu neņem arī kalpam.
- Bet ja nu es par vakariņām krietni samaksāju un pārējos noteikumus mēs noskaidrojam rīt?
- O, jūs esat augstsirdīgs! - sacīja la Hurjērs, ar šaubu pilnu skatienu nolūkodamies Indriķī.
- Es uzaicināju kādu draugu kopā ar mani šeit ieturēt vakariņas. Es biju pārliecināts, ka jūsu viesnīcā varēšu pārgulēt pa nakti. Man to ieteica kāds zemnieks. Vai jums ir labs Arbuāzas vīns?
- Man ir tāds, kādu nedzer pats bearnietis!
- Lieliski! Par to cs maksāšu atsevišķi. Lūk, tur nāk arī mans draugs!
Durvis atvērās, un zālē ienāca par Indriķi dažus gadus vecāks vīrietis.
Pie sāniem viņam karājās garš zobens.
- O, jūs ierodaties laikā, mans draugs! - viņš teica. - Jums bija jānojāj divi simti jūdžu un jūs tomēr esat precīzs. Jauki!
- Vai tas ir jūsu viesis? - la Hurjērs jautāja Indriķim.
- Jā, - tas atbildēja un, piegājis pie atnācēja, sniedza tam roku. - Saimniek, lieciet pasniegt vakariņas!
- Zālē vai jūsu istabā?
- Kur vēlaties.
- Klausieties, maitre la Hurjēr, - čukstēja la Mols, pasaucis saimnieku pie sevis, - lūdzu, pasargājiet mūs no šiem hugenotiem. Viņu klātbūtnē mēs ar Kokonnu nevarēsim pārrunāt savas darīšanas.
- Greguār, klāj galdu un pasniedz vakariņas otrajā numurā, trešajā stāvā, - la Hurjērs rīkoja. - Lūdzu, monsieur, lūdzu!
Indriķis ar savu paziņu gāja līdzi la Hurjēram, kas gāja pa priekšu un ar sveci rokās rādīja ceļu.
La Mols vēroja aizgājējus, līdz tie nozuda. Apgriezies viņš ieraudzīja virtuves durvju spraugā Kokonnas galvu. Atplestā mute un sasprindzinātais skatiens liecināja, ka viņu kaut kas ir pārsteidzis.
La Mols piegāja pie viņa.
- Mordieul - Kokonna iesaucās. - Vai redzēji?
- Ko?
- Šos divus atnācējus. Esmu gatavs zvērēt, ka tic ir…
- Kas?
- Navarras karalis un cilvēks ķirškrāsas mētelī.
- Zvēri, ko gribi, tikai ne pārāk skaļi.
- Tātad arī tu viņus pazini?
- Protams.
- Ro viņi šeit meklē?
- Droši vien kādu mīlas dēku.
~ Man liekas, ka zobena cirtieni ir labāki par visām šīm mīlas dēkām. Nupat es biju gatavs zvērēt, bet tagad es deru…
- Par ko?
- Ka te runa būs par sazvērestību.