- Un ko Indriķis prasīja par atteikšanos? - Katrīna vaicāja.
- Neko. Viņš sacīja, ka draudzība ar karali bagātīgi atlīdzinot kroņa zaudējumu.
Katrīna sakoda lūpas un sažņaudza savas skaistās rokas.
- Ja jau viss starp jums un Navarras karali bija nokārtots, - viņš teica, - kāpēc jūs šovakar atkal satikātics?
- Es… ar Navarras karali? - de Muī brīnījās. - Kapteinis Nansē, kas mani apcietināja, var apliecināt, ka es biju viens. Pajautājiet viņam, jūsu majestāte.
- Kapteini Nansē! - karalis sauca.
Aicinātais ienāca.
- Vai monsieur dc Muī viesnīcā "Skaistā zvaigzne" bija viens pats? - Katrīna jautāja.
- Istabā monsieur de Muī bija viens, - kapteinis atbildēja, - bet viesnīcā - nē.
- Kas tur vēl bija?
- Nezinu, kāds kungs, jūsu augstība. Es tik zinu, ka viņš izbēga pa sētas durvīm, smagi ievainodams divus manus kareivjus.
- Un jūs viņu pazināt?
- Es ne, bet mani sargkareivji gan.
- Kas tas bija? - Kārlis IX jautāja.
- Grāfs Anibāls de Kokonna.
- Anibāls de Kokonna! - karalis domīgi noteica. - Tas pats, kas Bērtuļa naktī tik cietsirdīgi apkāva hugenotus.
- Grāfs de Kokonna kalpo Alansonas hercogam, - Nansē piebilda.
- Labi, labi, - Kārlis atteica. - Varat iet, kapteini Nansē, bet citreiz neaizmirstiet…
- Ko, jūsu majestāte?
- Ja jūs kalpojat man un jums jāizpilda vienīgi manas pavēles.
Kapteinis godbijīgi palocījās un izgāja ārā.
De Muī palūkojās uz Katrīnu un viņa lūpas savilkās zobgalīgā smīnā.
Uz mirkli iestājās klusums.
Katrīna gumzīja savas kleitas krūšu mežģīnes. Kārlis glāstīja suni.
- Bet kāds ir jūsu mērķis? - karalis vaicāja. - Vai jūs gribējāt rīkoties ar varu?
- Pret ko, jūsu augstība?
- Pret Indriķi, Fransuā un ari mani?
- Sire, mums bija jūsu svaiņa atteikšanās un jūsu brāļa piekrišana. Bet jūsu majestātes atļauju, kā jūs jau zināt, mēs gribējām izlūgties, kad mūs pārsteidza liktenīgais atgadījums Luvrā.
- Nu, māmiņ, - sacīja Kārlis, - man šķiet, ka tas nav nekas jauns. Jums bija tiesības prasīt sev karali, de Muī. Navarrai jābūt atdalītai karajvalstij! -Vēl vairāk! Manam brālim Alansonas hercogam tā jau bija domāta. Viņam tā gribējās iegūt kroni, un man liekas, ka arī viņš pats bija metis uz Navarru acis. Vienīgais šķērslis viņam bija Indriķa tiesības. Bet tā kā Indriķis no tām ir labprātīgi atteicies…
- Labprātīgi, sire.
- Tātad Dievs tā ir lēmis! Jūs, de Muī, varat atgriezties pie saviem brāļiem, kurus es esmu sodījis… varbūt pārāk bargi. Bet tā ir manas sirdsapziņas lieta, par kuru es atbildu vienīgi Dieva priekšā. Sakiet viņiem, ka Francijas karalis izpildīs viņu vēlēšanos. No šī brīža Navarra būs atsevišķa karaļvalsts, bet Fransuā - tās karalis. Es prasu astoņas dienas, lai visu sagatavotu. Es gribu, lai mans brālis aizbrauc no Parīzes ar greznumu un svinīgumu, kādu pelnījis karalis. Ejiet, monsieur de Muī! Kapteini Nansē, atlaidiet monsieur de Muī, viņš ir brīvs!
- Sire, - sacīja de Muī, panākdamics uz priekšu, vai jūsu majestāte atjauj?
- Jā, - karalis atbildēja.
Un viņš sniedza jaunajam hugenotam roku.
- Pagaidiet, - karalis viņu aizturēja, - vai jūs man lūdzāt sodīt šo laupītāju Morvelu?
- Jā, sire.
- Es nevaru izpildīt jūsu vēlēšanos, jo nezinu, kur viņš slēpjas. Bet ja jūs viņu nejauši kaut kur satiekat, izrēķinieties ar to pats. Es jums to no sirds novēlu.
- O, sire, kāda laipnība! - iesaucās de Muī. - Arī es nezinu, kur viņš atrodas, bet gan cs viņu sameklēšu!
Un godbijīgi pret karali Kārli un karalieni Katrīnu paklanījies, de Muī izgāja no istabas. Šoreiz kareivji nemēģināja viņu aizturēt. Izgājis cauri gaitenim, de Muī metās pie vārtiem un drīz vien atkal atradās viesnīcā "Skaistā zvaigzne". Tur viņš paņēma savu zirgu un pēc trim stundām jau atradās Mantas drošajās sienās.
Saniknotā Katrīna atgriezās savās istabās, bet no turienes devās pie Margeritas.
Tur viņa ieraudzīja Indriķi naktssvārkos, acīmredzot viņš gatavojās doties gulēt.
- O, sātan, - Katrīna nomurmināja, - palīdzi nabaga karalienei, kam Dievs negrib palīdzēt!
XVII
Divas galvas vienam kronim
- Palūdziet pie manis Alansonas hercogu, - sacīja Kārlis, kad Katrīna aizgāja.
Kapteinis Nansē pēc karaļa brīdinājuma bija apņēmies klausīt vienīgi viņam, tāpēc viņš steidzās pie Alansonas hercoga un paziņoja tam Kārļa pavēli.
Alansonas hercogs izbijās. Kārlis viņam iedvesa bailes, bet kopš viņš bija kļuvis sazvērnieks, viņš pamatoti baidījās vēl vairāk.
Lieki nevilcinādamies, viņš tomēr devās pie brāļa.
Kārlis bija piecēlies un svilpoja savu mednieku dziesmiņu.
Ienākdams Alansonas hercogs Kārļa blāvajās acīs pamanīja viņam labi pazīstamo naida dzirksti.
- Jūsu majestāte aicināja mani ierasties, - hercogs teica. - Ko pavēlēsit?
- Mīļo brāli, es tev gribu pateikt, ka atmaksai par lavu maigo draudzību es gribu izpildīt tavu karstāko vēlēšanos.
- Manu vēlēšanos?
- Jā. Atceries, ko tu jau sen gribi man izlūgties, bet joprojām šaubies. Tagad tu to dabūsi.
- Sire, - Fransuā atbildēja, - zvēru, ka cs vēlos tikai vienu - lai jūsu majestāte būtu vesels.
- Tādā gadījumā tu vari nomierināties. Es biju slims, bet tagad atkal viss ir labi, bet no niknā mežakuiļa ilkņiem mani izglāba Indriķis. Pēdējā laikā es jūtos ļoti spirgts. Tāpēc tu varēji vēlēties kaut ko citu.
- Es nekā nevēlos, sire.