- Diezgan, Fransuā, diezgan, - Kārlis nepacietīgi tcica. - Tu vēlējies iegūt Navarras kroni un iesāki sarunas ar Indriķi un de Muī. Tu gribēji, lai viens no tā atsakās, bet otrs palīdz kroni iegūt. Tava vēlēšanās piepildījās. Indriķis atteicās no savām tiesībām, bet de Muī nodeva man tavu lūgumu. Tādā kārtā kārotais kronis…
- Kas ir? - Alansonas hercogs drebošā balsī jautāja.
- Kārotais kronis ir tavs.
Fransuā nobāla, bet tad atkal tumši piesarka. Kārļa laipnība šai brīdī viņu galīgi satrieca.
- Bet, sire, - viņš uzbudināts ierunājās, velti pūlēdamies savaldīties, - cs neko neesmu vēlējies, neko neesmu lūdzis.
- Var jau būt, jo tu esi pārāk kautrīgs. Arī par to parūpējušies citi.
- Zvēru, sire, ka nekad…
- Nezvēri!
- Tātad jūs mani izraidāt, majestāte?
- Tu to sauc par izraidīšanu, Fransuā? Nekas, tu esi izlepis! Ko tu vēl kāro?
Fransuā izmisumā kodīja lūpas.
- Goda vārds, - karalis labsirdīgi turpināja, - cs nedomāju, ka tu būsi tik populārs, Fransuā, īpaši hugenotu vidū. Bet viņi grib tevi par savu karali, un cs redzu, ka esmu maldījies. Jauki! Vadonis partijai, ar kuru mēs jau cīnāmies veselus trīsdesmit gadus, tagad būs tuvs cilvēks, kas mani mīl un nepievils. Tas ir brīnums, kas vēsta mieru, nemaz neņemot vērā to, ka mēs visi trīs būsim karaļi. Vienīgi nabaga Indriķim būs jāsamierinās tikai ar manu draudzību. Bet viņš nav godkārīgs un katrā ziņā ar likteni samierināsies.
- Jūs maldāties, sire! Jūsu draudzība ir vajadzīga man… man uz to ir vislielākās tiesības. Indriķis ir tikai jūsu svainis, bet es - jūsu brālis. Es jūs lūdzu, nesūtiet mani projām!
- Diezgan, Fransuā, diezgan, - karalis teica. - Tā būtu tava nelaime.
- Kāpēc?
- Ir vairāki iemesli.
- Jūs nekad neatradīsit tik uzticīgu draugu, sire. Jau kopš bērnības neesmu jūs pametis…
- Zinu, zinu! Ne vienu reizi vien man gribējās būt no tevis tālāk.
- Ko jūs ar to gribat teikt, sire?
- Neko, neko… Un cik tur skaistas medības, Fransuā! Tiešām, es tevi pat apskaužu! Vai tu zini, ka tajos velna kalnos lāčus medī tāpat kā pie mums mežakuiļus? Tu man atsūtīsi visskaistāko ādu. Dodoties medībās, mednieks ņem līdzi tikai dunci. Viņš uzbrūk zvēram un cenšas to sakaitināt. Lācis metas virsū medniekam un četru soļu attālumā no tā izslējās pakaļkājās. Tieši šajā brīdī zvēra sirdī jāiedur duncis, kā to izdarīja Indriķis mūsu medībās. Tas ir ļoti bīstami, bet tu esi drošsirdīgs, Fransuā, un šīs briesmas sagādās tev baudu.
- Jūsu vārdi, sire, vairo manas sāpes: man būs jāmedī bez jums.
- Jo labāk, velns lai parauj! - karalis izsaucās. - Kopējas medības mums nav izdevīgas.
- Es jūs nesaprotu, sire.
- Medīdams kopā ar mani, tu tā sajūsminies un uztraucies, ka no lieliska šāvēja pārvērties par lupatu. Parasti ar kaut kādu šauteni simts soļu attālumā tu nošauj žagatu. Bet pēdējoreiz mežakuiļa medībās tu mežakuiļa vietā, kas atradās no tevis tikai divdesmit soļu attālumā, tu ievainoji manu labāko zirgu. Un tu taču šāvi ar savu labāko arkebūzu. Velns lai parauj! Tur jau gribot negribot rodas aizdomas, Fransuā!
- Es biju lik uztraukts… piedodiet, sire, - Fransuā nosarcis čukstēja.
- Jā, jā, es saprotu, ka viss ir atkarīgs no uztraukuma. Tieši tāpēc cs tev saku, ka mums labāk medīt atsevišķi. Pārdomā to vienatnē, tad arī tu pats atzīsi, ka man taisnība. Vai man jābaidās, ka nākamajās medībās zirga vietā tu vari nošaut pašu jātnieku? Velns lai parauj! Lodei būtu bijis jātrāpa mazliet zemāk vai augstāk, un visā valstī notiktu lielas pārmaiņas. Mūsu dzimtā jau ir viens tāds piemērs. Kad Mongomcrī tāpat nejauši, arī varbūt uztraucies, nogalināja mūsu tēvu Indriķi II. Rezultāts bija tas, ka tronī kāpa mūsu brālis Francisks II, bet mūsu tēvu aizveda uz Sendenī kapsētu. Dievs no nieka var iztaisīt brīnumus!
Alansonas hercogs uz pieres juta saltus sviedrus.
Viņš bija pieķerts, un tagad viņam to skaidri lika saprast.
Maskēdams savas dusmas ar jokiem, Kārlis bija vēl briesmīgāks, nekā atklāti izrādīdams savu niknumu un naidu. Un Alansonas hercogs pirmo reizi izjuta sirdsapziņas pārmetumus, vai, pareizāk sakot, pirmo reizi nožēloja, ka izdarījis noziegumu, negūdams sekmes.
Viņš cīnījās, cik tik spēka, bet šis pēdējais trieciens piespieda viņu noliekt galvu.
Kārļa vanaga skatiens dzēla Fransuā, izvilkdams no viņa sirds visas tur bangojošās jūtas. Un viņš saprata tās tik labi, it kā brāļa sirds būtu atvērta grāmata.
Brīdi viņš klusēja, nolūkodamies nekustīgajā un galīgi satriektajā Fransuā, un tad stingrā balsī, kurā ieskanējās dziļš naids, sacīja:
- Es paziņoju par savu lēmumu, Fransuā, un tas ir negrozāms: tu dosies uz Navarru.
Fransuā mēģināja iebilst, bet Kārlis turpināja:
- Es gribu, lai Navarra lepotos, ka tās karalis ir Francijas karaļa brālis. Vara, gods, - viss būs tevis cienīgs, tāpat kā tavam brālim Indriķim, un tāpat kā viņš, - Kārlis smaidīdams piebilda, - tu no savas tālās zemes varēsi mani svētīt.
- Sire…
- Tev jāpakļaujas manam lēmumam, - Kārlis viņu pārtrauca.
- Bet jūs, majestāte, aizmirstat savu draugu Indriķi.
- Indriķi? Es tev jau teicu, ka viņš negrib būt Navarras karalis, ka viņš savas tiesības atdod tev. Indriķis ir brašs vīrs, nevis tāds vārgulis kā tu. Viņš grib smieties un priecāties brīvībā. Viņam nav nekādas vēlēšanās nest kroni un nomirt aiz garlaicības, kā tas draud mums.
Alansonas hercogs nopūtās.
- Tātad majestāte pavēl man rūpēties…
- Nē, nē, esi bez rūpēm, Fransuā. Es pats visu nokārtošu. Bet tagad, kad mēs visu esam nolēmuši, tu vari iet. Ja vēlies, vari mūsu sarunu pastāstīt saviem draugiem. Tu vari iet, Fransuā!