Выбрать главу

Vairāk runāt bija lieki. Hercogs palocījās un izgāja, dvēselē slēpdams dziļu naidu. Viņš gribēja satiki Indriķi un pārrunāt notikušo. Bet Indriķis bija kaut kur paslēpies, un viņa vietā hercogs sastapa Katrīnu.

Ieraudzījis māti, Fransuā pūlējās apslēpt savas bēdas Un pasmaidīja. Viņš nebija tik laimīgs kā Anžū hercogs un mātē meklēja vienīgi sabiedroto, tāpēc savas jūtas nevēlējās viņai izrādīt.

-     Vai jūs jaunumu jau dzirdējāt? - viņš jautāja.

-     Es dzirdēju, ka tevi grib pataisīt par karali.

-     Brālis ir ļoti laipns.

-     Vai tiešām?

-           Un man liekas, ka par to man jāpateicas jūsu augstdzimtībai. Ja jūs esat devusi brālim padomu novēlēt man Navarras kroni, tad man par to jāpateicas jums. Man tikai žēl aplaupīt Indriķi.

-     Redzu, ka tu viņu ļoti mīli, mans dēls? - Katrīna vaicāja.

-         Jā, mīlu, - Alansonas hercogs atbildēja, - pēdējā laikā mēs esam ļoti sadraudzējušies.

-           Tāda draudzība ir ļoti cildena, it īpaši prinču aprindās. Galmā draudzību atzīst par visai nedrošu, mans dēls.

-         Māmiņ, jūs aizmirstat, ka mēs esam ne vien draugi, bet arī gandrīz brāļi.

Katrīna dīvaini pasmīnēja.

-     Vai tad karaļiem ir brāļi? - viņa jautāja.

-           Bet mēs taču ne viens, ne otrs nebijām karaļi. Mēs pat bijām pārliecināti, ka nekad nevaldīsim. Tāpēc mēs viens otru arī iemīlējām.

-     Bet tagad apstākļi ir mainījušies.

-     Mainījušies?

-     Protams. Vai jūs abi nevarat kļūt par karaļiem?

Hercogs tumši piesarka. Katrīna redzēja, ka viņas vārdi bija ķēruši taisni sirdī.

-     Indriķis - karalis! - Fransuā iesaucās. - Kādā valstī?

-     Vislabākajā kristīgajā pasaulē.

-     Ko jūs runājat, māmiņ? - Alansonas hercogs jautāja un nobālēja.

-          To, kas labai mātei jāsaka dēlam, - to, ko arī tu dažreiz būsi pārdomājis.

-          Es? - iesaucās hercogs. - Zvēru, māmiņ, ka neko tamlīdzīgu es vēl neesmu iedomājies.

-          Ticu, jo tavs draugs, tavs brālis Indriķis, kā tu viņu dēvē, ir ļoti veikls un viltīgs, neraugoties uz viņa mānīgo vaļsirdību. Viņš savus noslēpumus glabā labāk nekā tu savus, Fransuā. Piemēram, vai viņš tev kādreiz ir stāstījis, ka de Muī ir viņa uzticamākais kalps?

-          DE Muī? - Fransuā brīnījās, būdams pārsteigts, kāds gan sakars varēja būt šiem vārdiem ar viņu sarunu.

-          Jā, hugenots de Muī de Senfals, tas pats, kas gandrīz nogalināja Morvelu. Viņš slepeni klaiņo pa Franciju, pārģērbies ierodas Parīzē, dzen intrigas un vāc karaspēku, lai tavs brālis Indriķis varētu sacelties pret tavu dzimtu.

Nezinādama, ka Fransuā zina ne vien to, bet ari vēl daudz vairāk, Katrīna piecēlās, gatavodamās aiziet.

Fransuā viņu aizturēja.

-             Vēl vienu vārdu, māmiņ. Tā kā jūs man uzticējāties, tad atļaujiet vaicāt, kā Indriķis ar saviem niecīgajiem līdzekļiem un mazo iespaidu var apdraudēt mūsu dzimtu?

-              Bērns! - Katrīna pasmaidīja. - Saproti taču, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši piekritēju, ka viņam jāsaka viens vārds un šie trīsdesmit tūkstoši nekavējoties ieradīsies - kā no zemes izauguši. Turklāt šie hugenoti ir varonīgākie kareivji pasaulē. Bez tam… bez tam viņam ir aizbildnis, ko tu neprāti vai negribēji iegūt.

-     Kas?

-             Viņa pusē ir karalis, kurš viņu mīl un aizstāv, kurš naida dēļ pret savu brāli, Polijas karali, naida dēļ pret tevi meklē sev mantinieku. Tu esi akls un neredzi, ka viņš to nemeklē mūsu dzimtā.

-     Karalis!.. Jūs tā domājat, māmiņ?

-    Vai tad tu neievēroji, cik maigi viņš mīl Indriķi, savu draugu Indriķi?

-     Tiesa, māmiņ, tiesa!

-            Un ka Indriķis atmaksā ar to pašu. Jā, tas pats Indriķis, aizmirsdams, ka Bērtuļa naktī karalis gribēja viņu nošaut, tagad lien viņa priekšā kā suns, kurš laiza roku, kas viņu piekāvusi.

-              Jā, jā, - murmināja Fransuā, - es ievēroju, ka Indriķis nekad nepretojas Kārlim.

-     Un cenšas viņam izpatikt, - Katrīna piebilda.

-             Jā, - Fransuā piekrita. - Karalis vienmēr izzobo tos, kas nemāk medīt ar vanagiem. Un tas Indriķim tā nepatīk, ka viņš gatavojas šīs medības iemācīties. Vēl vakar viņš man prasīja kādu piemērotu grāmatu.

-              Pagaidi! - Katrīna iesaucās un viņas acis iemirdzējās. - Pagaidi… Jauki. Viņš šo grāmatu dabūs.

-      Es to meklēju, bet neatradu.

-             Es atradīšu, katrā ziņā atradīšu… un tu viņam to iedosi, it kā pats būtu meklējis.

-     Bet par ko?

-             Vai tu solies man akli paklausīt visā, kas attiecas uz Indriķi, kuru tu nemīli, bet apgalvo pretējo?

Alansonas hercogs pasmaidīja.

-      Un kuru es nicinu, - Katrīna piebilda.

-     Jā, es paklausīšu.

-     Parīt atnāc pēc grāmatas. Tu to aiznesīsi Indriķim… un…

-      Un?..

-     Un ļausi Dievam, liktenim vai gadījumam veikt pārējo.

Fransuā labi zināja, ka māte nebija paradusi uzticēties Dievam, liktenim

vai gadījumam, ja runa bija par viņas ienaidniekiem. Bet viņš neteica ne vārda un palocījies, apliecinādams, ka ir gatavs izpildīt katru viņas

vēlēšanos, atgriezās savās istabās.

-      Ko gan viņa ir nolēmusi? - iedams pa kāpnēm viņš prātoja. - Nesaprotu. Tikai viens man skaidrs - viņa grib cīnīties ar mūsu kopīgo ienaidnieku. Lai pamēģina.

Tai laikā Margerita no la Mola saņēma vēstuli, ko dc Muī bija rakstījis Indriķim. Politikā abiem laulātiem draugiem noslēpumu nebija, tāpēc viņa vēstuli atplēsa un izlasīja.