Margerita atgriezās savās istabās tikpat uzmanīgi, kā bija atnākusi.
XVIII
Grāmata par vanagu medībām
Pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem bija pagājušas
trīsdesmit sešas stundas. Gaismiņa tikko svīda, bet Luvrā visi jau bija kājās - kā parasti medību dienās. Izpildīdams mātes vēlēšanos, Alansonas hercogs ieradās pie viņas. Pēc mirkļa viņa iznāca no sava kabineta, kurā neviens cits nedrīkstēja ieiet. Tur viņa parasti izdarīja savus ķīmiskos mēģinājumus. No pavērtajām durvīm vai no karalienes drēbēm līdz ai viņas ierašanos telpā ieplūda stipra, diezgan patīkama smarža, bet durvju spraugā Alansonas hercogs ieraudzīja biezus dūmu mākoņus.
Viņš ar ziņkāri vēroja jauno dīvainību.
- Kas kopš vakardienas jauns? - jautāja Katrīna, slēpdama rokas, kuras klāja sarkandzeltcni plankumi.
- Nekas, māmiņ!
- Vai Indriķi satiki?
- Jā.
- Viņš vēl arvien atsakās bēgt?
- Noteikti.
- Melis!
- Ko jūs sakiet, madame.
- Es saku, ka viņš aizbēgs.
- Un jūs to atļausit?
- Ne vien atļaušu, bet ari atzīstu viņa bēgšanu par nepieciešamu.
- Es jūs nesaprotu, māmiņ.
- Uzklausiet mani uzmanīgi, Fransuā! Kāds veikls ārsts iedeva man grāmatu par medībām ar vanagiem. To tu iedosi Indriķim. Tas pats ārsts mani brīdināja, ka Navarras karalis drīzumā ļoti nopietni saslimšot ar kādu mokošu slimību, pret kuru zinātne ir bezspēcīga un kura nav ārstējama. Ja jau Indriķim tiešām lemts drīz mirt, tad labāk lai viņš mirst nevis Luvrā, bet gan tālu no šejienes!
- Jā, mūs tas ļoti apbēdinātu, - hercogs piekrita.
- It īpaši tavu brāli Kārli, - Katrīna piebilda. - Bet, ja Indriķis mirs svešumā, karalis raudzīsies uz viņa nāvi kā uz debesu sodību.
- Jums taisnība, māmiņ, - sacīja Fransuā, sajūsmā lūkodamies uz karalieni, - viņam jābēg. Bet vai jūs esat pārliecināta, ka viņš tiešām bēgs?
- Visi sagatavošanās darbi jau pabeigti. Sapulcēšanās vieta izvēlēta Senžermēnas mežā. Piecdesmit hugenotu pavadīs viņu uz Fonteneblo, kur viņu sagaidīs pieci simti karavīru liels pulks.
- Un māsa Margo dosies viņam līdzi? - nobālušais hercogs šaubīdamies vaicāja.
- Jā, - Katrīna atbildēja. - Bet, kad Indriķis būs miris, Margerita atkal atgriezīsies.
- Vai Indriķi tiešām gaida nāve?
- Ārsts, kas man iedeva grāmatu, par to bija pilnīgi pārliecināts.
- Kur ir šī grāmata, māmiņ?
Katrīna klusi iegāja noslēpumainajā kabinetā un pēc dažām minūtēm atgriezās. Rokās viņai bija grāmata.
Alansonas hercogs mātes pasniegto grāmatu aplūkoja ar apvaldītām šausmām.
- Kas tā ir par grāmatu, māmiņ? - viņš jautāja nodrebēdams.
- Es jau tev teicu, ka tajā aprakstīts, kā jāapmāca piekūni un vanagi. To sarakstījis senjors Kastručio Kastrakani - Lūkas tirāns.
- Ko es ar to lai iesāku?
- Aiznes brālim Indriķim, kas tev lūdza kādu grāmatu par vanagu medībām. Tā kā šodien viņš ar Kārli dosies medībās, viņš droši vien dažas lappuses izlasīs, gribēdams karalim pierādīt, ka viņš uzklausa tā padomus un mācās. Grāmatu iedod Indriķim rokās.
- Nē, man pietrūkst drosmes, - Alansonas hercogs, drebēdams pie visām miesām, atteicās.
- Kāpēc? - Katrīna jautāja. - Kas tad grāmatā ir tik dīvains? Tā nav ilgi lietota, tāpēc mazliet salipušas dažas lapas. Tikai nedomā pats to lasīt, Fransuā! Pāršķirot lapas, vienmēr jāsaslapina pirksts, kas ļoti garlaiko.
- Tātad tikai tas, kas grib kļūt par labu mednieku ar vanagiem, nedrīkst gausties par laika nosišanu un garlaicību?
- Pareizi, mans dēls! Es redzu, ka tu mani saproti.
- Lūk, Indriķis patlaban iet pāri pagalmam! - Alansonas hercogs iesaucās. - Dodiet grāmatu, māmiņ! Es to aiznesīšu uz viņa istabu. Atgriezies viņš grāmatu noteikti ieraudzīs.
- Es gan labāk gribētu, ka tu viņam grāmatu atdotu personīgi. Tā būtu drošāk.
- Es jau teicu, māmiņ, ka to nekad neuzņemšos, - hercogs noteica.
- Nu labi, ej! Vismaz noliec grāmatu redzamā vietā.
- Vai atvērt drīkst?
- Drīkst.
Un Alansonas hercogs ar drebošu roku paņēma Katrīnas aukstasinīgi pasniegto grāmatu.
- Ņem, ņem, - sacīja Katrīna, - ja jau cs viņu turu, tad tur nekā bīstama nav. Turklāt tev rokās ir cimdi.
Bet šis aizsarglīdzeklis Alansonas hercogu vēl neapmierināja: viņš grāmatu ievīstīja mētelī.
- Pasteidzies! - Katrīna skubināja. - Indriķis kuru katru mirkli var atgriezties.
Hercogs drebēdams atstāja istabu.
Mēs jau vairākas reizes lasītāju esam ieveduši Navarras karaļa istabās un devuši viņam iespēju piedalīties gan jautros, gan baismos skatos, kas mainījās atkarībā no nākamā Francijas karaļa sargeņģeļa labvēlības vai draudiem.
Bet vēl nekad šajās ar noslepkavoto cilvēku asinīm notašķītajās, ar orģiju vīnu nolietajās, ar mīlas smaržām piesātinātajās sienās nebija parādījusies tik bāla seja, kāda bija Alansonas hercogam, kas ar grāmatu rokā ienāca Navarras karaļa guļamistabā.
Bet istaba bija tukša, un neviens ziņkārīgs vai uztraukts skatiens viņu nenovēroja. Rīta saule tukšajā guļamistabā lēja zeltainu gaismu. Pie sienas karājās zobens, ko de Muī bija ieteicis Indriķim paņemt līdzi. Uz grīdas mētājās daži krūšu bruņu gredzeni. Uz galda gulēja biezs naudas maks un īss duncis, bet kamīnā plēnēja svaigi pelni. Alansonas hercogs saprata, ka Navarras karalis aplicis krūšu bruņas, apgādājies ar naudu un sadedzinājis papīrus, kas viņam varētu būt bīstami.