- "Māmiņai ir taisnība," - hercogs nodomāja. - "Šis melis mani ir piekrāpis."
Šis skats Fransuā spēkus it kā pavairoja. Visas istabas rūpīgi pārmeklējis un pārliecinājies, ka neviens viņu neuzmanam, viņš izņēma grāmatu un ātri nolika to uz galda blakus naudas makam. Tad, izstiepis cimdoto roku, viņš bailīgi, šaubu mākts, grāmatu atvēra. Grāmatā atšķīrās zīmējums, kas attēloja medības ar vanagiem.
Grāmatu atvēris, Alansonas hercogs atlēca no galda un, novilcis cimdu, iemeta to kvēlojošajā kamīnā, kur Indriķis bija sadedzinājis kaut kādus papīrus.
Fransuā nostāvēja pie kamīna, kamēr cimds galīgi saira pelnos, tad savīstīja mēteli, pasita to padusē un steidzīgi atgriezās savās istabās. Kamēr viņš ar drebošu sirdi pastaigājās priekšistabā, uz riņķveida kāpnēm atskanēja soli. Būdams pārliecināts, ka nācējs ir Indriķis, Fransuā aizslēdza durvis.
Hercogs apsēdās, paņēma grāmatu un mēģināja lasīt. Taču viņa domas klīda citur. Viņu mocīja drudžainas gaidas, asiņu pulsēšana deniņos dunēja galvā. Kā sapnī viņam likās, ka viņš var redzēt cauri sienai. Viņa skatiens vēroja Indriķa guļamistabu.
Viņš mēģināja novērst domas uz kaut ko citu. Velti viņš aplūkoja savus ieročus, apbrīnoja dārglietas un izklaidēdamies klīda pa istabām. Visu laiku viņš savā priekšā redzēja tikai šausmīgo grāmatu ar atšķirto zīmējumu. Un šo pavirši redzēto zīmējumu viņš tagad redzēja pārsteidzoši skaidri un visos sīkumos. Zīmējums attēloja mednieku zirgā. Viņš aulēkšoja pa purvu un, mezdams zemē gaļas gabalus, sauca aizlidojošo vanagu. Hercoga stiprā griba nespēja redzētajam pretoties.
Bet viņš redzēja ne tikai grāmatu. Viņš redzēja, kā ienāca Navarras karalis, kā aplūkoja zīmējumu, mēģināja atšķirt lapas un, kad tas neizdevās, saslapināja pirkstu un tad sāka grāmatu šķirstīt.
Kaut gan patiesībā nekas tāds nenotika, bet bija vienīgi Fransuā iedomas, tomēr tas viņu bezgalīgi satrauca un viņam bija jāatbalstās pret galdu. Šajā brīdī pagalmā parādījās Indriķis. Uz mirkli viņš apstājās pie kalpiem, kas uz diviem mūļiem krāva visu medībām nepieciešamo un, atdevis tiem kaut kādas pavēles, devās uz pils ieeju.
Alansonas hercogs sastinga. Tātad pa slepenajām kāpnēm bija kāpis kāds cits. Visas nupat pārciestās mokas izrādījušās veltīgas. Viņš bija pārliecināts, ka viss jau beidzies, bet patiesībā vēl nekas nebija sācies.
Alansonas hercogs iegāja priekštelpā, nostājās pie durvīm un sāka klausīties. Šoreiz nebija šaubu - nācējs noteikti bija Indriķis. Fransuā pazina viņa gaitu un dzirdēja piešu žvadzoņu.
Durvis uz Indriķa istabām atvērās un tūlīt atkal aizvērās. Alansonas hercogs atgriezās guļamistabā un iekrita krēslā. Salti sviedri lāsoja viņam uz pieres.
- Vai viņš sauks palīgā? - Fransuā čukstēja. - Vai inde iedarbosies tūlīt… Nē, māmiņa teica, ka viņš mirs pēc smagas slimības.
Pagāja desmit minūtes - dvēseles moku, bezprātīgu šausmu un baismu rēgu mūžība. Alansonas hercogam zuda pacietība. Viņš piecēlās un izgāja pieņemšanas zālē, kur jau pulcējās viņa galminieki.
- Labrīt, kungi! - viņš sveicināja. - Es eju pie karaļa.
Lai klusinātu uztraukumu vai iznīcinātu šaubas par līdzdalību jaunajā noziegumā, Alansonas hercogs devās lejā pie brāļa. Kāpēc viņš gāja pie karaļa? Viņš pats nevarēja uz šo jautājumu atbildēt… Ko viņš karalim teiks? Neko… Kārlis viņam nebija vajadzīgs, viņš gluži vienkārši bēga no Indriķa.
Fransuā nokāpa lejā pa riņķveida kāpnēm un ieraudzīja, ka durvis uz karaļa istabām ir tikai pievērtas.
Sardze ielaida hercogu bez pieteikšanas. Medību diepās neviens nekādu etiķeti neievēroja un brīvi ielaida visus nācējus.
Fransuā izgāja cauri priekšistabai, salonam un guļamistabai, nepaskatīdamies ne uz vienu cilvēku.
"Kārlis droši vien atrodas savā ieroču kabinetā," viņš nodomāja un devās turp.
Karalis sēdēja pie galda ar izgriezumiem rotātā ozolkoka krēslā ar augstu smailu atzveltni. Muguru viņš bija pagriezis pret durvīm, pa kurām ienāca Fransuā. Kārlis acīmredzot bija nogrimis kādā darbā. Hercogs uz pirkstgaliem piezagās tuvāk. Karalis lasīja.
- Velns lai parauj! - viņš pēkšņi iesaucās. - Kāda lieliska grāmata!
Alansonas hercogs piegāja vēl tuvāk.
- Nolādētās lapas! - murmināja karalis un, pirkstu mutē apslapinājis, ar pūlēm pāršķīra lapu. - Liekas, ka tās ir tīšām salīmētas, lai no cilvēku acīm noslēptu grāmatas vērtīgo saturu.
Fransuā metās uz priekšu.
Kārlis lasīja to pašu grāmatu, ko viņš bija aiznesis Indriķim. Dobjš* kliedziens izlauzās viņam no krūtīm.
- O, tu, Fransuā! - sacīja karalis un pagriezās. - Nāc šurp! Es lasu brīnišķīgu grāmatu par medībām ar vanagiem. Tā ir vislabākā, kādu es jebkad esmu redzējis.
Pirmajā mirklī Alansonas hercogs gribēja bīstamo grāmatu biālim atņemt, bet tad viņam iešāvās prātā velnišķīga doma. Viņa nobālušās lūpas savilkās atbaidošā smaidā. Kā negaidīti iedegtas gaismas apstulbots, viņš pārvilka acīm ar roku un saņēmies jautāja:
- Kā šī grāmata nokļuva jūsu majestātes rokās?
- Ļoti vienkārši. Šorīt es aizgāju pie Indriķa pārliecināties, vai viņš ir sagatavojies, bet viņš bija izgājis. Tad es atradu šo dārgumu un atnesu šurp, lai netraucēts to izlasītu.
Un karalis atkal saslapināja pirkstu un pāršķīra nepadevīgo lapu.
- Sire, - murmināja Alansonas hercogs, juzdams, ka šausmās mali ceļas stāvus, - sire, es atnācu pateikt…