Karalis izgāja no ieroču kabineta un aizslēdza durvis, atslēgu iebāzdams kabatā.
Kāpdams pa trepēm, Kārlis pēkšņi apstājās un pielika roku pie pieres. Kājasv viņam drebēja. Tās sāka trīcēt arī hercogam.
- Šodien kaut kas liecina par negaisu, - viņš norūca.
- Par negaisu… janvārī? - Kārlis brīnījās. - Tu esi jucis! Man gluži vienkārši reibst galva. Es esmu noguris, tas arī ir viss. Viņi mani nogalina ar savām sazvērestībām un naidu, - viņš piebilda mazliet klusāk.
Izgājis pagalmā, karalis jutās daudz labāk. Svaigais rīta gaiss, mednieku kliedzieni, galminieku trokšņainie sveicieni atstāja uz viņu parasto iespaidu.
Viņš atviegloti nopūtās un atdzīvojās.
Vispirms karaļa skatiens uzmeklēja Indriķi, kurš atradās blakus Margeritai.
Šis uzticamais laulātais pāris, šķiet, bija ļoti samīlējies un nemaz nespēja šķirties.
Ieraudzījis Kārli, Indriķis iespieda zirgam piešus sānos un pēc mirkļa atradās pie viņa.
- Kas par lielisku zirgu! - karalis priecājās. - Liekas, ka tu, Indriķi, esi sagatavojies uz briežu medībām. Vai tu esi aizmirsis, ka šodien mēs medīsim ar vanagiem?
Un, atbildi negaidījis, viņš uzsauca:
- Uz priekšu, kungi, uz priekšu! Deviņos mums jāsāk medības!
Karaļa vārdos izskanēja tādi kā draudi.
Katrīna stāvēja pie savas istabas loga un nolūkojās uz. pagalmu. Aiz paceltā aizkara viņas seja bija nāves bāla.
Karalis pamāja, un viss apbruņotais, zeltītais un sasmaržolais pūlis ar Kārli priekšgalā devās uz Luvras vārtiem un kā lavīna traucās tālāk pa ceļu uz Senžcrmcnu. Viņus pavadīja ļaužu kliedzieni, kas sveica jauno karali, kurš savā sniegbaltajā zirgā sēdēja domīgs un noskumis.
- Ko viņš jums teica? - jautāja Margerita, kad Indriķis bija atgriezies pie viņas.
- Karalis uzslavēja manu zirgu.
- Tad viņam kaut kas ir zināms. Uzmanieties!
Indriķa lūpās pavizēja parastais smaids, kurš it kā vēstīja: "Neraizējieties, mana dārgā!"
Tiklīdz spožā kavalkāde bija izjājusi no pagalma, Katrīna nolaida aizkaru.
Viņa bija ievērojusi, ka Indriķis izskatās bālāks nekā parasti un ka viņš nervozi dreb un par kaut kaut ko sačukstas ar Margeritu.
- Man liekas, ka šoreiz mans mīļais Indriķis gan būs iekritis! - smaidīdama nomurmināja florenciete.
Gribēdama pārliecināties, vai viņas nodoms tiešām ir piepildījies, Katrīna brīdi nogaidīja, kamēr mednieki izjāj no Parīzes, tad izgāja gaitenī, uzkāpa pa riņķveida kāpnēm un ar pielāgotu atslēgu atslēdza Indriķa istabu durvis.
Bet viņa veltīgi pārmeklēja galdu, plauktus, skapjus - grāmata nekur nebija atrodama.
- Liekas, ka Fransuā to jau aiznesis, - viņa čukstēja. - Viņš ir rīkojies uzmanīgi.
Un māte karaliene atgriezās savās istabās, būdama par sekmēm pilnīgi pārliecināta.
Pēc pusotras stundas ilgas straujas jāšanas mednieki sasniedza Senžermenu. Viņi nolēma neiegriezties drūmajā un varenajā veclaiku pilī, kas neaprakstāmi skaista pacēlās starp kalnos izklaidus izvietotajām mājām, un devās pāri koka tiltam, kas atradās iepretim ozolam, ko vēl tagad saite par Silī ozolu. Karogotajām barkām upē, kas sekoja medniekiem, deva zīmi aizbraukt tālāk, lai karalis ar saviem pavadoņiem vieglāk tiktu pāri upei.
Aiz upes viss jautro jātnieku bars izklīda pa zaļo pļavu pie Scnžcrmenas meža.
Karalim pa priekšu jāja vanagu nesēji zaļos kamzoļos un garos zābakos. Viņi savaldīja suņus un sita pa upmales niedrēm, no tām izceldami putnus.
Pēkšņi parādījās saule, kas visu laiku bija paslēpusies mākoņos. Tās staros galminieku zelts un dārglietas iclāsmojās varavīksnes krāsās un visa kavalkāde pārvērtās zvīļojošu uguņu straumē.
Tai brīdī no niedrēm, žēli kliegdams, izspurdza gārnis.
- Hav! Hav! - iekliedzās Kārlis un palaida savu vanagu, lai tas noķer aizlidojošo putnu.
- Hav! Hav! - kliedza ari pārējie mednieki.
No spilgtās gaismas apmulsušais vanags izmeta zemu līkumu, bet tad ieraudzīja gārni un metās tam pakaļ.
Bet gārnis nav muļķa putns. Kamēr karalis atraisīja vanagu no saites un tas aprada ar spožo sauli, gārnis jau bija labā gabalā. Ar spēcīgiem spārnu vēcienicm putns pacēlās aizvien augstāk gaisā.
- Hav! Hav! Dzelzsknābi! - Kārlis kliedza, pamudinādams vanagu. - Pierādi, ka tu esi no krietnas sugas! Hav! Hav!
It kā paklausīdams karaļa pavēlei, lielais vanags kā bulta traucās pakaļ gārnim.
. - O, gļēvuli! - Kārlis gavilēja.
Viņš iespieda zirgam sānos piešus un, atmestu galvu, lai neizlaistu no acīm abus putnus, dzina zirgu aulēkšos. - O, gļēvuli, tu domā izbēgt! Nekā! Dzelzsknābis ir varens putns. Pagaidi… pagaidi! Gan tu redzēsi! Hav, dzelzsknābi, hav!
Skats tiešām bija ļoti valdzinošs. Vanags arvien vairāk tuvojās gārnim.
Viss bija atkarīgs no tā, kas šajā pirmajā sadursmē atradīsies augstāk gaisā.
Bet bailēm spārni izrādījās ātrāki nekā drošsirdībai.
Vanags straujajā lidojumā palidoja zem gārņa, kas šo izdevību izmantoja un savu garo knābi iecirta vajātāja mugurā.
Trieciens bija tik stiprs, ka apdullinātais vanags gaisā apmeta trīs kūleņus. Radās šaubas, vai viņš nelaidīsies zemē. Bet vanags, griezīgi kliegdams, vēl cītīgāk sāka vajāt savu upuri.
Bet gārnis arī šoreiz lika lietā savas priekšrocības. Līdz šim viņš bija lidojis tieši augšup, bet tagad mainīja virzienu un strauji pagriezās uz meža pusi, cerēdams izbēgt no niknā ienaidnieka nagiem.