Taču vanags tiešām bija no krietnas sugas un ar asu redzi. Viņš nojauta gārņa nodomu un kā bulta aizšķērsoja tam ceļu. Nabaga putns žēli iekliedzās un atkal sāka lidot augšup.
Dažās sekundēs putni bija pacēlušies līdz mākoņiem. Gārnis tagad atgādināja cīrulīti, bet vanags bija pārvērties par melnu punktu, kas ar katru nākamo mirkli kļuva aizvien grūtāk saskatāms.
Kārlis kopā ar galminiekiem nekustēdamies vēroja abu putnu cīņu.
- Bravo, bravo, Dzelzsknābi! - Kārlis pēkšņi iesaucās. - Redziet, redziet, viņš atrodas virs gārņa! Hav! hav!
- Es neredzu ne vanagu, ne gārni, - sacīja Indriķis.
- Ja tu viņus neredzi, Indriķi, - karalis teica, - tad vismaz dzirdi gārņa klaigas. Vai dzirdi? Viņš sauc palīgā!
Debesu dzīlēs tiešām atskanēja vairāki žēli kliedzieni, bet tos varēja sadzirdēt tikai ļoti smalkas ausis.
- Skaties! - Kārlis sauca. - Viņi tūlīt laidīsies zemē.
Tiklīdz viņš to bija pateicis, putni sāka slīdēt lejup un kļuva aizvien skaidrāk saredzami.
Pagaidām tic vēl bija tikai divi punkti, viens - lielāks, bet otrs - mazāks. Mazākais bija augšējais.
- Redziet, redziet! - Kārlis priecājās. - D/clzsknābis ir uzvarējis!
Tiešām - gārnis pat nemēģināja aizsargāties. Viņš pūlējās lidot pēc
iespējas ātrāk un pēc vanaga nepārtrauktajiem cirtieniem ar knābi tikai vārgi iekliedzās. Pēkšņi tas sakļāva spārnus un sāka krist kā akmens. Vanags darīja to pašu. Kad gārnis atkal gribēja izplest spārnus, vanags ar spēcīgu triecienu to apdullināja, un nabaga upuris, virpuļodams sāka krist lejup. Vanags neatpalika un, tiklīdz gārnis bija sasniedzis zemi, metās tam virsū. Uzbrucēja uzvaras kliedziens nomāca upura žēlos vaidus.
- Pie vanaga! Pie vanaga! - Kārlis iesaucās un aizauļoja.
Bet negaidīti viņš zirgu apturēja, iekliedzās, izlaida pavadu no rokām un ieķērās zirgam krēpēs.
Izdzirduši karali iekliedzamies, galminieki steidzās pie viņa. Kārļa seja kvēloja, acis drudžaini spīdēja.
- Nē… nekas! - viņš teica. - Man pēkšņi ļoti iesāpējās kuņģis… it kā kvēla dzelzs icgailētos… Būs labi… jāsim!
Un Kārlis atkal dzina zirgu alekšos.
Alansonas hercogs nobālēja.
- Ko tas nozīmē? - Indriķis vaicāja Margeritai. - Atkal kaut kas jauns.
- Nezinu, - karaliene atteica. - Vai ievērojāt, ka brālis piesarka?
- Jā, bet tas notiek diezgan reti, - Indriķis atbildēja.
Kad visi mednieki bija sapulcējušies putnu nokrišanas vietā, vanags jau bija pāršķēlis gārņa galvaskausu.
Kārlis nolēca no zirga, lai abus putnus aplūkotu tuvumā. Nokāpis zemē, viņš sajuta tik stipru reiboni, ka vajadzēja pieturēties pie sedliem. Karalim briesmīgi gribējās gulēt.
- Brāli, brāli, kas jums noticis? - iesaucās Margerita.
- Man liekas, tas pats, kas Porcijai, kad viņa rija kvēlojošas ogles. Man deg visas iekšas un šķiet, ka cs izelpoju liesmas.
Kārlis smagi nopūtās. Likās, ka viņš ir pārsteigts, ka no viņa mutes neplūst ugunsstraume.
Vanagu atrāva no beigtā gārņa un atkal piesēja ķēdē. Visi sapulcējās ap Kārli.
- Ko tas nozīmē? - viņš jautāja. - Blēņas! Saule sakarsējusi galvu, cits nekas nevar būt! Turpināsim medības, kungi! Lūk, vesels bars meža pīļu! Palaidiet visus vanagus! Papriecāsimies no visas sirds!
Nekavējoties palaida sešus vanagus, kas traucās pēc laupījuma, kamēr mednieki ar karali priekšgalā devās pie upes.
- Nu, ko jūs teiksit, madame? - Indriķis jautāja Margeritai.
- Es teikšu, ka pašlaik ir visizdevīgākais mirklis, - atbildēja Margerita. - Ja karalis neatskatīsies, mēs viegli sasniegsim mežu.
Indriķis pasauca nonāvētā gārņa nesēju, un kamēr viss trokšņainais, greznais pulks traucās pa nogāzi uz upmalu, viņš palika iepakaļ, izlikdamies, ka aplūko karaļa vanaga uzveikto putnu.
Fransuā I paviljons
Violetas aleja veido garu, zaļi lapotu spraišļu eju, kur starp ziedošām puķēm un viršiem bieži var ieraudzīt zaķi, kas uzmanīgi izslējis ausis, un dzirdīgo briedi, kas vēro, vai nedraud briesmas.
Alejas labajā pusē, nelielā pļaviņā uz zālē izklātiem ceļojuma mēteļiem gulēja divi vīrieši. Netālu no viņiem zālē bija nolikti gari zobeni un musketes ar tieviem stobriem. Abi jaunekļi greznajos tērpos atgādināja Bokačo jautros varoņus, bet apbruņojuma ziņā - meža laupītājus, kādus simt gadu vēlāk dabā zīmēja Salvators Ruzē.
Tie bija la Mols un Kokonna.
Pieslējies pussēdus, la Mols kā zaķis ausījās, vai kaut ko nesaklausīs.
- Man liekas, - viņš teica, - ka mednieki virzās šurp. Es pat dzirdēju vanagu nesēju kliedzienus.
- Bet cs vairs neko nedzirdu, - piebilda Kokonna, filozofiski vienaldzīgi uzklausīdams drauga paziņojumu. - Šķiet, ka medības attālinās. Es tev jau teicu, ka šī pļaviņa neder novērošanai. Varbūt, ka mūs tiešām neviens neredz, bet arī mēs neko neredzam.
- Nerunā muļķības, Anibāl, - la Mols atbildēja. - Mums taču kaut kur vajadzēja paslēpt četrus zirgus, nemaz, nerunājot par mūļiem, kuri ir tik stulbi, ka es nemaz nezinu, ko mēs ar tiem iesāksim. Un nekur citur mēs to tik labi neizdarītu kā šeit, aiz šīm vecajām vīksnām un simtgadīgajiem ozoliem. Es atzīstu, ka de Muī visu nokārtojis ļoti labi un ka viņš rīkojas kā īsts sazvērnieks.
- Tā! Tieši šo vārdu es no tevis gribēju dzirdēt, - iesaucās Kokonna. - Tātad mēs piedalāmies sazvērestībā?
- Nē, mēs tikai kalpojam karalim un karalienei…
- … kuri rīko sazvērestību. Galu galā tas ir viens un tas pats.
- Es jau teicu, Kokonna, ka es tev ar varu nespiežu piedalīties pasākumā. Es piedalos tāpēc, ka mani junda jūtas, kuras tu nesaproti un nekad nesapratīsi.
- Mordieul Vai tad es saku, ka tu man uzmācies? Visā pasaulē nav tāda cilvēka, kas piespiestu Kokonnu darīt kaut ko pret viņa paša gribu. Vai tu tiešām domā, ka es tevi laidīšu vienu, īpaši, ja es redzu, ka tu skrien velnam tieši rīklē!