- Paskaties, Anibāl! - la Mols čukstēja. - Lūk, tur, man šķiet, pazibēja balts zirgs. Dīvaini! Tikai iedomājoties, ka tā varētu būt viņa, man jau dreb sirds!
- Tas ir nevis dīvaini, bet gan smieklīgi, - žāvādamies atbildēja Kokonna. - Man gan sirds nedreb.
- Nē, tā nav viņa, - sacīja la Mols. - Ko tas nozīmē? Bija taču norunāts, ka tam jānotiek pusdienas laikā.
- Tas nozīmē, ka pusdienas laiks vēl gabalā un mēs varam nosnausties.
Pēc šiem vārdiem Kokonna ērtāk nogūlās uz sava mēteļa, it kā
gatavodamies nule teikto pierādīt ar darbiem. Bet tiklīdz viņa auss skāra zemi, viņš pacēla pirkstu un norādīja la Molam klusēt.
- Kas ir? - la Mols uzprasīja.
- Klusu! Šoreiz arī es kaut ko dzirdu.
- Dīvaini! Es gan neko nedzirdu.
- Tad palūkojies uz to briedi, - sacīja Kokonna, pieceldamies un uzlikdams roku uz la Mola pleca.
- Vai tu redzi?
Un Kokonna parādīja la Molam briedi.
Dzīvnieks stāvēja ar noliektu galvu, it kā gatavodamies noplūkt zāli. Pēkšņi tas izslēja ar lieliskiem ragiem rotāto galvu un, uzmanīgi klausīdamies, pagriezās uz otru pusi, no kurienes, šķiet, atskanēja aizdomīgais troksnis. Pēc tam kaut kāda neredzama iemesla dēļ briedis kā bulta pazuda meža biezoknī.
Tobrīd tālumā jau skaidrāk bija saklausāms dobjš troksnis. Nepieredzējis cilvēks to noturētu par vēja šalkoņu, bet mūsu draugi saprata, ka tā ir auļojošu zirgu pakavu dunoņa.
La Mols vienā mirklī pielēca kājās.
- Tie ir viņi! - jauneklis iesaucās.
Nesteigdamies piecēlās arī Kokonna.
Drīz vien vienmērīgais troksnis kļuva skaļāks. Tālē atskanēja zviegšana. Aiz kokiem paslēptie la Mola un Kokonnas zirgi klausīdamies izslēja ausis. Mirkli vēlāk alejā kā vējš pazibēja sieviete baltā zirgā. Viņa pagriezās pret abiem draugiem un, kaut ko pamājusi, izzuda kā sapnis.
- Karaliene! - abi jaunekļi iesaucās.
- Ko tas nozīmē? - Kokonna jautāja.
- Viņa māja: "Gaidiet!", - la Mols paskaidroja.
- Nē, viņa māja tā, - Kokonna iebilda, - kas nozīmē: "Dodieties projām!"
- Man liekas, ka viņa gribēja teikt: "Pagaidiet mani!"
- Nē, viņa gribēja teiH: "Glābieties!"
- Lai notiek! Tu dodies projām, bet es palikšu.
Kokonna paraustīja plecus un no jauna atgūlās zālē.
Negaidīti pa to pašu aleju, kur bija parādījusies karaliene, tikai no otras puses, aizauļoja jātnieku pulciņš, kurus abi draugi pazina kā protestantus.
- Pie velna! - pieceldamies iesaucās Kokonna. - Lieta kļūst nopietna.
Tiklīdz viņš to bija pateicis, starp kokiem kā zibens izšāvās jātnieks,
kas, lēkdams pāri grāvjiem, krūmiem un celmiem, traucās pie mūsu paziņām.
- Monsieur de Muī! - Kokonna d/īvi iesaucās. - Monsieur de Muī bēg! Tātad jāglābjas!
- Jā, ātrāk, ātrāk! - hugenots kliedza. - Bēdziet! Viss ir cauri! Es nogriezos no ceļa, lai varētu jūs brīdināt. Dodieties projām!
De Muī neapstājās, bet turpināja jāt, un abi draugi viņa pēdējo teikumu dzirdēja tikai tad, kad viņš pats jau bija labā gabalā.
- Bet karaliene! - la Mols vēl nokliedza.
De Muī to vairs nedzirdēja.
Kokonna ilgi domāja, kas īsti būtu jādara. Kamēr la Mols noskatījās pakaļ de Muī, kas brīžiem pazibēja starp kuplajiem kokiem, Kokonna steidzās pie zirgiem. Uzlēcis vienā zirgā, viņš otra pavadu pasniedza la Molam.
- Jāsim! - viņš teica. - Es atkārtoju dc Muī vārdus, bet monsieur de Muī nav muļķis. Jāsim taču, la Mol!
- Pagaidi, - jauneklis atbildēja. - Kādēļ mēs šeit ieradāmies?
- Nu, man šķiet, taču ne tādēļ, lai mūs pakārtu, - Kokonna uztraucās. - Nezaudē velti laiku! Es zinu tikai vienu: ja jau bēg de Muī de Senfals, tad drīkst bēgt visi.
- De Muī de Scnfalam nav jāpavada karaliene Margerita. De Muī de Senfals nemīl karalieni Margeritu.
- Mordieul Prātīgs cilvēks! Mīlas dēļ viņš paliktu tikpat dulls kā tu. Pie velna visu mīlu! Viņas dēl divi varoni var zaudēt galvas! Kāp zirgā, la Mol!
- Jāj vien! Es tevi ne vien aizkavēju, bet arī vēl lūdzos. Tava dzīvība ir dārgāka par manu. Glābies!
- Labāk būtu teicis: "Iesim pie karātavām reizē, Kokonna!"
- Diezgan, mīļais draugs, - la Mols atbildēja. - Karātavas domātas nevis muižniekiem, bet gan tautai!
- Man liekas, - Kokonna nopūtās, - ka es esmu pareizi rīkojies, draudzēdamies ar bendes kungu.
- Ko tu gan neizdomā, Kokonna!
- Ko mēs galu galā iesāksim! - nepacietīgais pjemontietis jautāja.
- Sameklēsim karali un karalieni.
- Kur?
- Nezinu. Bet mēs viņus atradīsim un izdarīsim to, ko piecdesmit vīri neuzdrošinājās izdarīt.
- Tu gribi aizskart manu patmīļu. Tā ir slikta zīme!
- Bet tagad zirgos un prom!
- Beidzot!
La Mols ieķērās sedlos un ielika kāju kāpslī. Tieši tai mirklī, kad viņš gatavojās uzlēkt zirgā, pavēloša balss uzkliedza:
- Stāviet! Padodieties!
Aiz ozola parādījās kareivis, tad divi un beigu beigās - trīsdesmit. Tie bija jātnieki, bet viņi bija nokāpuši no zirgiem un, slēpdamies aiz kokiem, pārmeklēja visu mežu.
- Ko es tev teicu? - Kokonna nopūtās.
Kareivji vēl bija trīsdesmit soļu attālumā.
- Kas ir? - Kokonna prasīja nodaļas virsniekam.
Atbildes vietā virsnieks pavēlēja kareivjiem notēmēt.
- Kāp zirgā, la Mol, - čukstēja Kokonna, - vēl ir laiks. Sēdies un auļosim projām! Nešaujiet, kungi! - viņš uzrunāja kareivjus. - Jūs nonāvēsiet nevis ienaidniekus, bet gan draugus.
- Koki mūs aizsargā, - Kokonna atkal čukstēja, - viņiem būs grūti šaut un lodes netrāpīs.