- Ko viņa tev teica? - Kokonna uzprasīja.
- Lai es ne no kā nebaidos.
- Tad ir slikti, - pjemontietis norūca. - Tas nozīmē, ka mūs sagaida bēdīgi notikumi. Katru reizi, kad mani kāds mierina ar šiem vārdiem, mani vai nu ķer lode, vai man trāpa zobens.
Ceļā karalis atguva samaņu un mazliet atdzīvojās. Nantcrā viņš pat gribēja sēsties zirgā, bet viņu atrunāja.
- Pasauciet maitre Ambruāzu Parē, - atgriezies Luvrā, karalis pavēlēja..
Viņš izkāpa no nestuvēm un, uz Tavannas rokas balstīdamies, uzkāpa
pa kāpnēm un iegāja guļamistabā, pavēlēdams nevienu pie viņa neielaist.
Visi ievēroja, cik uzkrītoši nopietns bija karalis. Ceļā viņš bija drūmi klusējis, ne ar vienu nebija sarunājies, un šķita, ka pat sazvērestību un sazvērniekus bija aizmirsis. Likās, ka viņš domā vienīgi par dīvaino slimību, kas bija visai pēkšņa un neparasta un līdzinājās tai, kādā bija miris brālis Fransuā II.
Kārlis iegāja guļamistabā un atlaidās uz dīvāna. Pārdomājis, ka Ambruāzs Parē var aizkavēties, viņš nolēma brīvo laiku izmantot lietderīgi.
Viņš sasita plaukstas. Ienāca sardzes virsnieks.
- Palūdziet pie manis Navarras karali!
Kārlis atlieca galvu. Tā bija tik smaga, bija grūti sakopot domas, bet acis aizplīvuroja it kā asiņaina, spiedīga migla. Viņu mocīja stipras slāpes, kaut gan viņš jau bija izdzēris veselu karafi ūdens.
Karalis iegrima tādā kā snaudā, tādā kā pusnemaņā. Tobrīd ienāca Indriķis. Viņu ieveda kapteinis Nansē, kas tūlīt atgriezās priekšistabā.
Navarras karalis nogaidīja, kad durvis aizveras. Tad viņš piegāja pie karaļa.
- Jūs mani saucāt, sire, - viņš teica. - Es atnācu.
Izdzirdis viņa balsi, karalis nodrebēja un gurdi sniedza tam roku.
-Sire, jūs aizmirstat, - sacīja Indriķis, - ka tagad es esmu nevis jūsu brālis, bet gan gūsteknis.
- Pareizi, - Kārlis atjēdzās. - Pateicos par atgādinājumu. Liekas, ka jūs man solījāties vaļsirdīgi atzīties?
- Un esmu gatavs solījumu izpildīt. Jautājiet, sire!
Karalis ielēja plaukstā aukstu ūdeni un pielika to pie pieres.
- Vai Alansonas hercogs, jūs apvainodams, runāja taisnību? Atbildiet, Indriķi!
- Tikai daļēji. Bēgt gatavojās pats Alansonas hercogs, bet man viņš bija jāpavada.
- Kāpēc jūs gribējāt bēgt? Vai jūs neesat ar mani apmierināts, Indriķi?
- Nē, sire, jums es esmu daudz pateicības parādā. Augstais Dievs, kas prot lasīt cilvēku sirdīs, zina, ka es jūs mīlu kā savu brāli un karali!
- Cilvēks nebēg no tiem, kuri viņu mīl un kurus šis cilvēks arī pats mīl.
- Es negribēju bēgt no tiem, kas mani mīl, - Indriķis paskaidroja, - bet no tiem, kas mani ienīst. Vai jūsu majestāte atļaus man būt atklātam?
- Runājiet!
- Mani ienīst Alansonas hercogs un māte karaliene.
- Par Alansonas hercogu es nestrīdēšos, bet māte karaliene pret jums vienmēr ir bijusi ļoti mīļa.
- Tieši tāpēc cs sargos, sire.
- No viņas.
- Jā, un arī no viņas mīluļiem. Jūs zināt, sire, ka karaļu nelaime nav tā, ka viņiem ir slikti kalpi, bet gan tā, ka tie viņiem ir pārāk labi.
- Paskaidrojiet tuvāk!
- Sire, jūs teicāt, ka mani mīlat?
- Jā, līdz jūsu nodevībai, Indriķi.
- Iedomājaties, sire, ka jūs mani mīlat arī tagad.
- Labi.
- Ja jūs mani mīlat, tad droši vien nevēlaties manu nāvi, vai ne?
- Es būtu ļoti nelaimīgs, ja ar tevi notiktu kaut kas ļauns, Indriķi.
- Bet vina man ir draudējusi jau divas reizes.
- Kā tā?
- Jā, divreiz labais gars izglāba man dzīvību. Pieņemsim, ka otro reizi jūs, sire, bijāt mans labais gars.
- Bet pirmajā reizē?
- Parfimērs Renē. Bez jūsu majestātes palīdzības es būtu nogalināts…
Kārlis savilka uzacis. Viņš atcerējās nakti, kad viņš Indriķi bija aizvedis
uz namiņu de Bari ielā.
- Un bez Renē palīdzības? - viņš jautāja.
- Es būtu noindēts, sire.
- Pie velna! Tev tomēr laimējas, Indriķi! - sacīja karalis, mēģinādams pasmaidīt, bet pēkšņo sāpju dēļ viņa smaids pārvērtās cietēja sāpīgajā grimasē. - Glābt dzīvību nav Renē darbs.
- Tātad mani izglāba divi brīnumi: fiorencicša atzīšanās un jūsu majestātes labvēlība. Man jāatzīstas, ka es sāku šaubīties, vai debesīs šie brīnumi neapniks un, sekodams parunai: "Sargies pats, tad arī Dievs tevi sargās!", nolēmu bēgt.
- Kāpēc tu man to agrāk neteici, Indriķi?
- Ja es to būtu teicis vakar, es būtu spiegs.
- Bet šodien?
- Šodien mani apvaino, es aizstāvos.
- Vai par pirmo nodomu tevi nogalināt tu esi pārliecināts, Indriķi?
- Tāpat kā par otro.
- Un tevi gribēja noindēt? Ar ko?
- Ar lūpu ziedi.
- Kā to izdara?
- Pajautājiet Renē, sire! Noindē taču ari ar cimdiem.
Kārlis saīga, bet pamazām viņa seja atkal noskaidrojās.
- Jā, jā, - viņš klusi izdvesa. - Katra dzīvība vairās no nāves. Kāpēc prāts nedrīkst darīt to, kas atļauts instinktam?
- Nu, sire, vai mana vaļsirdība jūs apmierina? - jautāja Indriķis. - Vai jūs esat pārliecināts, ka es esmu visu izstāstījis?
- Jā, Indriķi, jā, tu esi brašs puisis. Un tu domā, ka tavi naidnieki ar šiem diviem mēģinājumiem neapmierināsies, ka jāgaida jauni uzbrukumi?
- Es ik vakaru brīnos, ka esmu vēl dzīvs.
- Vai tu zini, kāpēc tevi grib nonāvēt, Indriķi? Tāpēc, ka es tevi mīlu. Neraizējies - viņi saņems pelnīto sodu! Pagaidām tu esi brīvs.
- Vai es varu doties projām no Parīzes, sire? - Indriķis vaicāja.