- Nē, nē, tu zini, ka bez tevis es nevaru iztikt. Velns lai parauj! Man taču vajadzīgs kaut viens cilvēks, kas mani mīlētu!
- Ja jūsu majestāte atstāj mani Luvrā, tad man ir tikai viens lūgums.
- Kāds?
- Paturiet mani nevis kā draugu, bet gan kā gūstekni.
- Kā gūstekni?
- Jā, vai tad jūs, sire, neredzat, ka jūsu draudzība mani pazudina?
- Tu gribi, lai es tevi ienīstu?
- Nevis patiesībā, bet citu priekšā. Jūsu naids, sire, mani glābs. Kamēr cs būšu nežēlastībā kritušais, viņi nesteigsies mani nogalināt.
- Es nezinu, ko tu vēlies, Indriķi, un kādi ir tavi nolūki, - sacīja Kārlis. - Bet es būšu ļoti pārsteigts, ja tava vēlēšanās nepiepildīsies un tu savu mērķi nesasniegsi.
- Tātad jūs būsit pret mani bargs, sirel
- Jā.
- Tad viss ir kārtībā. Ko tagad pavēlēsit, majestāte?
- Ej uz savām istabām, Indriķi! Es nejūtos vesels. Aplūkošu suņus un došos gulēt.
- Jūsu majestātei derētu pasaukt ārstu, - sacīja Indriķis. - Var būt, ka jūsu slimība ir daudz nopietnāka, nekā jūs domājat.
- Es aizsūtīju pēc Ambruāza Parē.
- Labi, tad man nebūs par jums tik ļoti jāraizējas.
- Nudien, liekas, ka tu esi vienīgais, kas mani patiesi mīl! - karalis iesaucās.
- Jūs tā domājat, sirel
- Goda vārds!
- Tad nododiet mani kapteinim Nansē kā bīstamu noziedznieku, kuru gaida drīza nāve, tad es varēšu jūs mīlēt arī turpmāk.
- Monsieur Nansē! - Kārlis uzkliedza. Kapteinis ienāca.
- Nododu jums vislielāko noziedznieku karaļvalstī, - sacīja karalis. - Jūs par viņu man atbildēsit ar savu galvu.
Izmisušais Indriķis padevīgi sekoja kapteinim Nansē.
XXII
Aksjēns
Palicis viens, Kārlis brīnījās, kāpēc viņu neapmeklē neviens no viņa abiem visuzticamākajiem draugiem. Šie divi draugi bija aukle Madlēna un medību suns Aksjēns.
- Aukle droši vien ir aizgājusi pie kāda hugenota dziedāt psalmus, - karalis sprieda, - bet Aksjēns laikam vēl dusmojas par šārīla pērienu.
Kārlis paņēma sveci un devās pie aukles. Viņš nebija maldījies: aukle bija izgājusi. No Madlēnas istabas karalis devās uz ieroču kabinetu.
Bet šajā brīdī viņam atkal uznāca dīvainā lēkme. Viņš sajuta vēderā neciešamas sāpes - it kā tur valstītos nokarsēti dzelzsgabali. Viņu mocīja neciešamas slāpes. Uz galda stāvēja krūzīte ar pienu, ko viņš izdzēra vienā rāvienā un drusku atspirga.
Paņēmis no galda nolikto sveci, karalis iegāja kabinetā.
Karalis bija ļoti pārsteigts, ka Aksjēns neskrēja viņam pretim. Vai viņš būtu ieslēgts? Tādā gadījumā suns būtu kaucis, juzdams, ka viņa kungs atkal ir atgriezies.
Kārlis iesvilpās, sauca, bet neviens nerādījās. Viņš pagāja dažus soļus uz priekšu. Sveces gaisma krita kabineta kaktā. Tur nekustīgi gulēja karaļa mīlulis.
- Aksjēn! - Kārlis uzsauca. - Aksjēn!
Suns nekustējās.
Kārlis metās pie suņa un pieskārās viņam ar roku. Suņa ķermenis jau bija sastindzis. No mutes tam bija tecējušas asiņainas putas un siekalas.
Redzēdams drausmīgo skatu, Kārlis savas ciešanas piemirsa, zaudētā dzīves enerģija atkal atgriezās. Asinis viņa dzīslās sakarsa, viņš gribēja kliegt, saukt palīgā. Bet karaļus savalda viņu pašu varenība. Viņi ir raduši nepārsteigties, nezaudēt galvu - kā vienkārši mirstīgie. Kārlis saprata, ka te slēpjas nodevība, un klusēja.
Viņš nometās ceļos un uzmanīgi aplūkoja suņa līķi: acis tam bija stiklainas, mēle sarkana un pārklāta ar čūlām. Aksjēns bija miris nedabīgā nāvē. Karalis nodrebēja.
Viņš uzvilka aiz jostas aizbāztos cimdus un, pacēlis suņa zilgano lūpu, sāka aplūkot zobus. To spraugās un dzerokļu smailēs varēja saskatīt baltas plūksnas.
Karalis paņēma vienu plūksnu un aplūkoja - tas bija papīrs. Zem papīra gabaliņiem suņa smaganas bija ļoti satūkušas un it kā vitriola saēstas.
Kārlis uzmanīgi pārlūkoja grīdu. Uz grīdsegas mētājās vairāki papīra gabaliņi, tādi paši bija redzami suņa mutē. Uz kādas lielākas papīra plūksnas varēja saskatīt zīmējuma atliekas.
Kārlim šausmās saslējās mati: tas bija zīmējums, kuru Aksjēns izplēsa no vanagu medību grāmatas.
- O, grāmata ir bijusi saindēta! - viņš nobālis norūca.
Atcerējies, ka viņš to bija lasījis, karalis iekliedzās:
- Tūkstoš velnu! Pāršķirdams lapas, es taču katru reizi vispirms saslapināju pirkstus ar siekalām. Šīs sāpes… nelabums… vemšana… Es esmu beigts!
Šī baismā doma uz brīdi Kārli galīgi sastindzināja. Tad viņš, dobji ievaidēdamies, pielēca kājās un metās pie durvīm.
- Pasauciet maitre Renē! - viņš kliedza. - Florencieti Renē! Tūlīt aizsūtiet kādu pie Senmišela tilta! Desmit minūtēs maitre Renē jābūt pilī! Ja atnāk Ambruāzs Parē, lai pagaida!
Sardzes virsnieks aizskrēja izpildīt karaļa pavēli.
- Kaut man arī būtu jāizvanda visa pasaule, es' tomēr uzzināšu, kas šo grāmatu iedevis Indriķim!
Kārļa pieri pārklāja salti sviedri. Viņš lauzīja rokas, elpa žņaudzās kaklā, bet sastingušās acis kā nemaņā lūkojās uz suņa līķi un nespēja novērsties.
Pēc desmit minūtēm Renē baiļu pilnā uztraukumā pieklauvēja pie karaļa durvīm. Dažiem cilvēkiem nekad nav tīra sirdsapziņa.
- Iekšā! - Kārlis aicināja.
Parfimērs ienāca. Kārlis piegāja pie viņa un cieši ielūkojās viņam acīs.
- Jūs esat labs ķīmiķis, vai ne?
- Sire…
- Vai jūs zināt to pašu, ko vislabākie ārsti?