- Jūsu majestāte apsolīja, ka mani neaizskars, - viņš teica.
- Es turēšu vārdu. No manis jums nav jābaidās.
- Bet no mātes karalienes?
- Tā nav mana darīšana. Ja jums uzbrūk, aizsargājaties!
- Vai cs varēšu doties projām no Francijas, sire, redzēdams, ka manai dzīvībai draud briesmas? .
- To es jums pateikšu pēc divām nedējām.
- Bet līdz tam laikam?
Karalis savilka uzacis un pielika pie zilganajām lūpām pirkstu.
- Nomierinieties, sirel
Ticis tik viegli vajā, priecīgais florencietis vēlīgi palocījās un izgāja no istabas.
Tai brīdī aukle atvēra savas istabas durvis.
- Kas tev kait, Šarlo? - viņa vaicaja.
- Nekas, aukle. Gāju pa rasu un sasaldējos. Nejūtos vesels.
- Tu tiešām esi ļoti bāls, Šarlo.
- Dod man roku, aukle, un palīdzi nokļūt gultā!
Aukle piesteidzās pie karaļa. Viņas balstīts, Kārlis iegāja guļamistabā.
- Tagad es iešu gulēt. Neļauj mani traucēt.
- Bet, ja atnāks maitre Ambruāzs Parē?
- Pasaki viņam, ka es jūtos labāk un ka viņš nav vajadzīgs.
- Vai tu negribi kādas zāles?
- Visvienkāršākās: pienā sakultu olbaltumu. Jā, aukle, - karalis piebilda, - mūsu nabaga Aksjēns ir nosprādzis. Rīt mēs viņu apbedīsim Luvras dārzā. Viņš taču bija mūsu labākais draugs…
XXIII Vensēnas pils
Pēc Kārļa pavēles Indriķi vēl tai pašā vakarā aizveda uz Vensēnu. Tā saucās kāda ievērojama pils, no kuras tagad palikušas tikai lieliskas drupas - tās spožās slavas mēmās liecinieces.
Indriķis devās turp nestuvēs. Viņu pavadīja astoņi jātnieki, bet priekšā jāja kapteinis Nansē ar karaļa pavēli.
Pie cietuma torņa durvīm gājiens apstājās. Kapteinis Nansē nokāpa no zirga, atvēra nestuvju durtiņas un, godbijīgi palocījies, lūdza Navarras karali izkāpt.
Indriķis paklausīja befc pretošanās. Visbēdīgākā mītne viņam šķita labāka par Luvru, un ducis durvju, kas viņu šķīra no cietuma izejas, likās jaukākās pasaulē, jo šīs durvis pasargāja viņu no Katrīnas Mediči.
Karalisķais cietumnieks divu kareivju pavadībā devās pāri paceļamajam tiltam, izgāja pa trim durvīm torņa apakšstāvā, pa trim durvīm trepju telpās un tad, sekodams kapteinim Nansē, kas vēl arvien turpināja iet visiem pa priekšu, uzkāpa otrajā stāvā. Redzēdams, ka Indriķis grib iet vēl tālāk, ļ kapteinis viņu aizturēja.
- Jūsu augstība, jūs dzīvosit šeit, - viņš teica.
- O, tātad mani grib novietot otrajā stāvā! - sacīja Indriķis un apstājās. - Man parāda lielu godu!
- Sire, pret jums izturas kā pret kronētu personu, - Nansē paskaidroja.
- "Pie velna!" - nodomāja Indriķis. - "Es nemaz nejustos pazemots, ja mana istaba būtu trešajā vai ceturtajā stāvā. Te ir pārāk labi, un var rasties šaubas."
- Vai jūsu majestātei labpatiktos man sekot? - jautāja Nansē.
Viņi iegāja gaitenī un drīz vien nonāca diezgan lielā, drūmā zālē.
Indriķis aplūkoja telpu ar manāmu uztraukumu.
- Kur mēs atrodamies? - viņš jautāja.
- Spīdzināšanas zālē, jūsu augstība.
- O! - karalis iesaucās.
Un viņš šo baismo telpu pārlūkoja vēl uzmanīgāk.
Zālē bija viss vajadzīgais: dažādi līdzekļi spīdzināšanai ar knaiblēm, ķīļiem "spāniešu zābakiem" un tamlīdzīgi. Gar sienām stāvēja akmens soli, kas gaidīja nelaimīgos spīdzināšanas upurus, bet zem un virs soliem
sienās bija piestiprināti dzelzs riņķi.
Indriķis turpināja iet uz priekšu, bet viņa skatiens joprojām kavējās pie drausmīgajiem rīkiem, kas spilgti attēloja šai ellē izciesto mocību vēsturi.
Nejauši mitrajās grīdas plātnēs Indriķis ieraudzīja savādas rievas.
- Kas tas ir? - viņš jautāja.
- Straumes izrautas rievas, sire.
- Vai tad te iekļūst lietus?
- Nē, tur tek asinis, sire.
- O! - Indriķis izdvesa. - Vai mēs drīz sasniegsim manu istabu?
- Lūk, te tā ir, jūsu augstība, - atskanēja kāda balss.
Tumsā skaidri varēja saskatīt cilvēkam līdzīgu stāvu. Indriķim šī balss šķita pazīstama. Viņš pagāja mazliet uz priekšu un pazina runātāju.
- O, jūs Boljē! - viņš iesaucās. - Kādu velnu jūs šeit meklējat?
- Mani nesen iecēla par Vensēnas cietokšņa komandantu, jūsu augstība.
- Un jūsu paaugstināšana ir tiešām spīdoši izdevusies: jūsu pirmais cietumnieks - karalis!
- Piedodiet, sire, - Boljē paskaidroja, - bet pirms jūsu ierašanās es jau saņēmu divus apcietinātos: grāfu de la Molu un grāfu de Kokonnu.
- Jā, es redzēju, ka šos nelaimīgos apcietināja. Kā viņi izturas?
- Dažādi. Viens jautrs, otrs bēdīgs; viens dzied, otrs nopūšas.
- Kurš nopūšas?
- Grāfs de la Mols, sire.
- Goda vārds, - atbildēja Indriķis, - es labāk saprotu bēdīgo, nekā jautro. Cik es redzēju, tad cietums nav visai līksms. Kādā stāvā ir viņu istabas?
- Visaugstākajā - ceturtajā.
Indriķis nopūtās: arī viņam gribējās tur atrasties.
- Bet tagad parādiet manu istabu, monsieur Boljē. - viņš teica. - Es gribētu tur iekārtoties pēc iespējas drīzāk: esmu ļoti noguris.
- Lūdzu, jūsu augstība, - sacīja Boljē, norādīdams Indriķim uz kādām atvērtām durvīm.
- Otrais numurs, - sacīja Indriķis. - Kāpēc man nedod pirmo?
- Tas nozīmēts citam, sire.
- O! Tātad jūs gaidāt vēl augstākus cietumniekus nekā mani?
- Es lūdzu jūsu augstību neprasīt, lai es atbildu uz šo jautājumu. Citādi būšu spiests neizpildīt jūsu gaišības vēlēšanos.