- Nolādētāja nāve iznīcina burvību, - atbildēja Katrīna. - Kad burvība būs zudusi, jūs būsit izdziedināts.
- Vai tiešām? - Kārlis brīnījās.
- Jūs to nezināt?
- Es taču neesmu burvis.
- Liekas, sire, ka tagad jūs esat pārliecināts?
- Protams.
- Un vairs neuztrauksities.
- Nē.
Katrīnas seja noskaidrojās.
- Paldies Dievam! - viņa iesaucās, izlikdamās, ka tic Dieva varenībai.
- Jā, paldies Dievam! - Kārlis zobojās. - Tagad es zinu, kuram man jāpateicas par grūto slimību un kurš man noteikti jāsoda.
- Un jūs sodīsit?
- Grāfu de la Molu. Jūs taču teicāt, ka viņš ir vainīgais?
- Es teicu, ka viņš ir bijis ierocis.
- Tātad - vispirms grālu de la Molu. Lēkmes, kas mani tā moka, var radīt bīstamas aizdomas. Šī lieta katrā ziņā jānoskaidro un jāuzzina patiesība.
- Un grāfs de la Mols…
- … ir visnoderīgākais. Un ar viņu mēs arī sāksim. Es viņu uzskatu par vainīgo. Ja viņam būs līdzzinātāji, mēs uzzināsim arī viņu vārdus.
- Jā, uzzināsim, - Katrīna noņurdēja. - Bet, ja viņš pretosies, gan viņam atraisīs mēli. Mums ir droši līdzekļi… Tātad jūs atļaujiet sākt izmeklēšanu, sirel
- Jā, cs tā gribu, madame, - Kārlis atbildēja.
Katrīna saspieda dēla roku, nejauzdama, ka tā, viņai pieskaroties, nodrebēja, un izgāja no istabas. Karaļa dzēlīgos smieklus un drausmos lāstus viņa vairs nedzirdēja.
Kārlis šaubās pārdomāja, vai viņš rīkojies prātīgi, ļaudams vaļu šai sievietei, kas dažās stundās varēja izdarīt lik daudz ļauna, ka neko vairs nevarētu labot?
Kamēr karaļa skats vēl kavējās pie aizkara, aiz kura bija nozudusi Katrīna, viņam aiz muguras atskanēja viegls troksnis. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka aukles istabas durvīs stāv Margerita.
Margerita bija bāla un smagi elsa, viņas acis drūmi raudzījās tālē.
- O, sire, sire! - viņa sauca, mezdamās pie brāļa gultas. - Jūs taču zināt, ka viņa melo!
- Kas "viņa"? - Kārlis jautāja.
- Klausieties, Kārli! Protams, ir ļoti neglīti… briesmīgi… apvainot savu māti. Bet man liekas, ka viņa palika vienīgi tādēļ, lai no jauna izsekotu viņus. Zvēru pie savas dzīvības, zvēru pie jūsu dzīvības, ka viņa melo!
- Izsekotu viņus?.. Ko viņa izseko?
Viņi abi sarunājās čukstēdami, likās, ka viņiem bija drausmīgi klausīties vienam otrā.
- Vispirms Indriķi, jūsu Indriķi, kas jūs mīl vairāk par visiem citiem.
- Tu tā domā, Margo? - Kārlis vaicāja.
- Jā, es esmu par to pārliecināta.
- Es arī, - Kārlis piekrita.
- Ja jūs par to nešaubāties, - Margerita izbrīnā sacīja, - kāpēc jūs viņu apcietinājāt un ievietojāt Vensēnas pilī?
- Tāpēc, ka viņš pats man to lūdza. Varbūt viņš maldās, varbūt arī nc. Lai nu kā arī nebūtu, viņam tomēr liekas, ka viņš drošāk jutīsies nevis brīvībā, bet gan gūstā, tālu no manis, nevis manā tuvumā, Vensēnā labāk nekā Luvrā.
- O, saprotu! Tātad viņam nekas nedraud?
- Nē! Boljē man atbild par viņa galvu.
- O, pateicos, brāli, pateicos par Indriķi! Bet…
- Bet? - Kārlis pārjautāja.
- Bet vēl ir viens cilvēks, par kuru, šķiet, man nebūtu jārūpējas…
- Kurš?
- Sire, saudzējiet mani!
- Grāfs de la Mols, vai ne? - Kārlis vaicāja.
- Ak! - Margerita iesaucās. - Reiz jau jūs viņu gribējāt nonāvēt, un tikai brīnums paglāba viņu no jūsu atriebības.
- Toreiz viņu vainoja tikai vienā noziegumā, Margo, bet tagad, kad viņš izdarījis arī otru…
- Viņš ir nevainīgs, sire.
- Vai tad tu nedzirdēji, mana nabaga Margo, kā mūsu labā māmiņa viņu apvainoja?
- Es jums jau teicu, sire, ka viņa melo, - Margerita čukstēja.
- Tu varbūt nezini, ka pie grāfa de la Mola atrasta vaska lelle?
- Zinu.
- Ka lelles sirdī iedurta adatiņa, pie kuras piestiprināta zīmīte ar burtu M?
- Arī to zinu.
- Ka lelle tērpta karaļa mantijā un ka galvā tai karaļkronis?
- Visu zinu.
- Un ko tu par to teiksi?
- Es teikšu, ka šī lelle karaļa mantijā un karaļkronī ir nevis vīrieša, bet gan sievietes skulptūriņa.
- Kāpēc tai sirdī iedurta adatiņa?
- Lai šīs sievietes sirdī jundītu mīla, nevis lai ar burvības palīdzību nonāvētu kādu vīrieti.
- Bet burts M?
- Tas nenozīmē "Mortkā apgalvoja māte karaliene.
- Ko tad?
- Tas nozīmē… Tas ir la Mola mīlētās sievietes vārda pirmais burts.
- Kā šo sievieti sauc?
- Margerita! - atbildēja Navarras karaliene, nokrizdama pie brāļa gultas ceļos.
Viņa satvēra karaļa roku savējās un pieglauda tai savu asarās mirkstošo seju. '
- Klusē, māsa! - brīdināja Kārlis, savilcis uzacis un uztraukti skatīdamies apkārt. - Kā tu dzirdi, tā arī tevi var dzirdēt.
- Vienalga! - Margerita pacēla galvu. - Lai mani dzird visa pasaule! Es kliegšu visai pasaulei, ka ir neģēlīgi nevainīgu cilvēku apvainot slepkavībā.
- Bet, ja nu es tev atzīšos, Margo, ka arī es ļoti labi zinu, kas ir un kas nav?
- Brāli!
- Ja es teikšu, ka domāju - la Mols nav vainīgs?
- Jūs to zināt?
- Un man ir zināms īstais vainīgais?
- īstais vainīgais? - iesaucās Margerita. - Tātad tiešām ir izdarīts noziegums?
- Jā. Ar iepriekšēju nodomu vai nejauši, bet noziegums ir izdarīts.
- Pret jums?