- Jā, pret mani.
- Neticami!
- Neticami! Paskaties uz mani, Margo!
Margerita palūkojās uz brāli un, ieraudzīdama viņa bālo seju, nodrebēja.
- Es vairs nenodzīvošu pat trīs mēnešus, Margo, - sacīja Kārlis.
- Jūs, brāli? Tu, mans Kārli?
- Mani saindēja, Margo.
Margerita apspiesti iekliedzās.
- Klusu, klusu! - Kārlis brīdināja. - Viņi jāpārliecina, ka mana nāve ir burvja darbs.
- Un jūs zināt vainīgo?
- Zinu.
- Jūs teicāt, ka tas nav la Mols?
- Nē, viņš tas nav.
- Protams, arī Indriķis ne… Lielais Dievs! Vai tiešām?…
- Varbūt.
- VaL.vai arī… - Margerita dvesa, - vai…mūsu māte?
Kārlis klusēja.
Pēc viņa skatiena Margerita saprata, ka viņa uzminējusi patiesību.
- O, mans Dievs, mans Dievs! - vina čukstēja. - Nē, tas tā nevar būt!
- Nevar būt? - Kārlis griezīgi iesmējās. - Ļoti žēl, ka še nav Renē. Viņš tev visu pastāstītu.
- Viņš, Renē?
- Jā. Viņš tev, piemēram, pastāstītu, ka sieviete, kam viņš neko neuzdrošinās liegt, paņēmusi viņa bibliotēkā grāmatu par medībām, ka katra grāmatas lapa ir saindēta, ka kādam cilvēkam domātā inde nejaušības vai debesu lēmuma dēļ saindējusi kādu citu. Renē šeit nav, tāpēc, ja tu vēlies, vari šo grāmatu pati aplūkot manā kabinetā. Pēc Renē paša rakstītā tu redzēsi, ka šo grāmatu, kas spēj nonāvēt vēl divdesmit cilvēkus, viņš iedevis savai tautietei.
- Klusu, Kārli, klusu! - Margerita viņu pārtrauca.
- Tagad tu redzi, kāpēc mana nāve jāizskaidro ar burvību?
- Šausmīgi! Žēlastību, sire, žēlastību! Jūs taču zināt, ka viņš ir nevainīgs!
- Zinu, bet jāgādā, lai visi noticētu, ka viņš ir vainīgs. Tev būs jāpārdzīvo mīļākā nāve: viņš izglābs Francijas karaļnama godu! Arī es ciešos un klusēdams gaidu nāvi, lai noslēpums aizietu kapā līdz ar mani.
Margerita nolieca galvu, saprazdama, ka Kārlis neglābs la Molu. Viņa aizgāja, mirkdama asarās un zinādama, ka neviens viņai nepalīdzēs.
Kā jau Kārlis bija paredzējis, Katrīna nevilcinājās. Viņa uzrakstīja valsts prokuroram Lagelam vēstuli, ko vēsture saglabājusi vārdu pa vārdam. Vēstule izskaidro visu drausmīgo lietu, mezdama uz to asiņainu gaismu.
"Monsieur prokuror, šovakar es uzzināju, ka grāfs de la Mols vainīgs burvestībās. Viņa dzīvoklī Parīzē atrastas daudzas aizdomīgas grāmatas un papīri. Lūdzu jūs sazināties ar tiesas priekšsēdētāju un par vaska lelli ar sirdī iedurtu adatiņu, kas izgatavota, lai kaitētu karalim, pēc iespējas drīzāk sākt izmeklēšanu. Katrīna"
XXV
Neredzamās aizsargbruņas
Otrā dienā Vensēnas cietuma komandants ieradās pie Kokonnas ar visai cienījamiem pavadoņiem - diviem kareivjiem un četriem tiesas ierēdņiem melnos mēteļos. Kokonnu aicināja ierasties zālē, kur viņu gaidīja prokurors Lagels un divi tiesneši, lai viņu pēc Katrīnas pavēles nopratinātu.
Astoņās dienās, kuras Kokonna bija pavadījis cietumā, viņš daudz ko bija pārdomājis. Bez tam viņš ik dienu bija redzējis la Molu.
Abi draugi norunāja, kā izturēties nopratināšanas gadījumā, un nolēma visu noliegt. Tāpēc Kokonna cerēja, ka parādot zināmu veiklību, viņiem uzsmaidīs laime. Pret viņiem nebija vairāk pierādījumu kā pret citiem. Indriķis un Margerita nebija mēģinājuši bēgt, nebija sevi nodevuši. Un tā kā abi galvenie vainīgie netika apcietināti, viņus, Kokonnu un la Molu, taču nevarēja apvainot. Draugi nezināja, ka Indriķis atrodas gūstā tai pašā cietumā, kur smaka viņi, bet laipnais cietumsargs pierādīja, ka par viņiem gādā kāds nezināms labvēlis, ka viņus aizsargā "neredzamas aizsargbruņas".
Līdz šim abi gūstekņi bija izvaicāti vienīgi par Navarras karaļa nodomiem, par viņa gatavošanos bēgt, par viņu pašu līdzdalību. Uz visiem jautājumiem Kokonna deva ļoti nenoteiktas un neparasti veiklas atbildes. Šoreiz viņš bija nolēmis atbildēt tāpat un jau sadomāja dažas veiksmīgas atbildes, bet nevarēja tās izmantot, viņu sāka iztaujāt par kaut ko gluži citu.
Tagad tiesneši vēlējās zināt, vai viņš Renē apmeklējis vienu vai vairākas reizes, vai la Mols parfimēram pasūtījis vienu vai vairākas vaska lelles.
Kaut gan šie jautājumi Kokonnu ļoti pārsteidza, viņš tomēr ievēroja, ka lieta nemaz nav tik nopietna, kā sākumā šķita. Neviens nerunāja par noziegumu pret karali, bet gan par karalienei līdzīgo vaska lelli.
Uz to Kokonna jautri atbildēja, ka viņš ar savu draugu jau sen vairs nerotaļājas ar lellēm, un ar prieku vēroja, ka tiesnešus viņa atbildes smīdināja.
Pēc nopratināšanas Kokonna atgriezās savā kamerā tik trokšņains un līksmi dziedādams, ka la Molam, kam viņš visu to izstāstīja, radās rožainas cerības, ka viss tiešām beigsies pavisam labi.
Pienāca la Mola kārta doties lejā pie tiesnešiem. Arī viņš izbrīnā vēroja, ka tiesnešu jautājumi vairs nebija tādi kā agrāk. Viņu iztaujāja par ciemošanos pie Renē. La Mols atbildēja, ka pie florencieša bijis
vienu vienīgu reizi. Pēc tam viņi vēiējās zināt, vai tajā reizē viņš pasūtījis vaska lelli. Viņš atbildēja, ka Renē to iedevis jau gatavu. Viņam vaicāja, vai tā atveidojusi vīrieti. La Mols atbildēja, ka lelle attēlojusi sievieti. Beidzot uz jautājumu, vai burvības mērķis nav bijis nonāvēt kādu vīrieti, viņš atbildēja, ka vēlējies uzjundīt kādas sievietes sirdī mīlas kvēli.
Šos jautājumus la Molam uzdeva dažādos veidos. Lai kā viņi pūlējās la Molu samulsināt, viņš tomēr atbildēja vienu un to pašu.
Tiesneši šaubās saskatījās, nezinādami, ko īsti iesākt. Viņu neziņu izgaisināja prokuroram pasniegta zīmīte: "Ja apvainotais neatzīstas, ķeraties pie spīdzināšanas. K."