Prokurors iebāza zīmīti kabatā, uzsmaidīja la Molam un laipni to atlaida.
Jauneklis atgriezās savā istabā gandrīz tikpat apmierināts, kaut gan ne tik jautrs kā Kokonna. Pēc stundas la Mols gaitenī saklausīja soļus un ieraudzīja, ka neredzama roka pabāž zem viņa durvīm mazu vēstulīti.
Uz brīdi viņa sirdī iezagās moku pilnas cerības. Uztraukumā drebēdams, la Mols paņēma vēstulīti un, pazīdams rokrakstu, no prieka gandrīz vai nomira. "Drosmi, es esmu nomodā!"
- O, ja viņa ir nomodā, - la Mols iesaucās, mīļotās sievietes roku skarto papīrīti karsti skūpstīdams, - ja viņa ir nomodā, tad mēs esam glābti!
Lai la Mols saprastu zīmītē izteikto un līdz ar Kokonnu noticētu "neredzamām aizsargbruņām", mums kopā ar lasītāju jāiegriežas namiņā Klošperšē ielā. Tur istabā, kurā bija pavadīti tik daudzi laimes mirkļi, kur vēl šūpojās saldās smaržas, kur vēl mājoja reibinošas atmiņas, kas tagad bija pārvērtušās mokošā nemierā, samta spilvenos zvilnēja sieviete ar satriektu sirdi.
- Būt karalienei, būt jaunai, varenai, bagātai, skaistai un tik nelaimīgai, kāda es esmu! - viņa vaimanāja. - O, tas ir neciešami!
Sāpju mudināta, viņa piecēlās, sāka staigāt pa istabu, pēkšņi apstājās, piespieda degošo pieri pie vēsā marmora, pacēla bālo, asarām slapjo seju un, rokas lauzīdama, galīgi izmocīta, atslīga krēslā.
Piepeši pacēlās aizkars, viegli nošalca zīds - ienāca Neveras hercogiene.
- O, tā esi tu! - iesaucās Margerita. - Es tevi tik nepacietīgi gaidīju! Nu, kas jauns?
- Ļaunas vēstis, mana dārgā. Katrina pati vada izmeklēšanu.
- Un Renē?
- Viņš ir apcietināts.
- Pirms tu paguvi ar vinu aprunāties?
- Jā.
- Bet mūsu ieslodzītie?
- Es dabūju par viņiem zinas no uzrauga.
- Nu?
- Viņi ik dienas satiekas. Ai/vakar viņi ir izkratīti. Lai nebūtu jāatdod tava ģīmetne, la Mols to ir iznīcinājis.
- Dārgais la Mols!
- Anibāls izsmej tiesnešus.
- Drošsirdīgais Anibāls! Tālāk?
- Šorīt viņiem izvaicāts par karaļa Indriķa bēgšanu un iecerēto apvērsumu Navarrā. Viņi esot klusējuši.
- O, es par to nešaubījos. Tikai šī klusēšana var viņus pazudināt tāpat kā atzīšanās.
- Protams, bet mēs viņus izglābsim.
- Tātad jau tu esi kaut ko pārdomājusi?
- Es aprunājos ar Boljē. O, mana dārgā karalien, cik viņš ir kārs un nepielūdzams! Mums būs jāziedo viena cilvēka dzīvība un trīssimts tūkstošu ekiju.
- Kārs un nepielūdzams?.. Un tomēr viņš prasa tikai viena cilvēka dzīvību un trīssimt tūkstošu ekiju. Tas taču ir gluži par velti!
- Par velti?.. Trīssimts tūkstošu ekiju?.. Visas mūsu dārglietas nav to vērtas.
- Neraizējies. Par to samaksās Navarras karalis… Alansonas hercogs…mans brālis Kārlis…
- Diezgan, tu pati nezini, ko runā. Es to naudu jau sadabūju.
- Kā? Vai tas ir noslēpums?
- Visiem citiem, tikai tev - nē.
- Mans Dievs! - Margerita caur asarām pasmaidīja. - Tu taču nebūsi zagusi?
- Vai atceries briesmīgo Nantuljē?
- Bagātnieku un augļotāju?
- Jā. Kādā skaistā dienā viņš ieraudzīja, ka garām iet tev pazīstamā gaišmate ar zaļām acīm, kuras matos zaigoja trīs rubīni, - viens uz pieres un divi uz deniņiem - tāds matu sasukājums viņai ir ļoti piemērots. Nezinādams, ka šī sievieti ir hercogiene, augļotājs uzsauca: "Par trim skūpstiem šo trīs rubīnu vietā es došu trīs briljantus trīssimts tūkstošu ekiju vērtībā!"
- Un tad, Anrieta?
- Un tad, mana dārgā, cs tos briljantus saņēmu un pārdevu.
- O, Anrieta, Anrieta! - čukstēja Margerita, spiezdama hercogienes roku.
- Tātad, - Anrieta turpināja, - šie trīs briljanti mums deva trīssimts tūkstošu ekiju. Bet vēl ir cilvēks.
- Cilvēks? Kāds cilvēks?
- Cilvēks, kurš jānogalina. Es taču tev teicu, ka ir jānogalina cilvēks.
- Un tu lādu atradi?
- Atradu gan.
- Par kādu cenu?
- Par tādu cenu es atrastu tūkstošiem, - atbildēja Anrieta. - Nē, nē, es samaksāju tikai piecus simtus ekiju.
- IJn par pieciem simtiem ekiju tu atradi cilvēku, kas ļauj sevi nogalināt.
- Paklausies! Cietuma uzraugs, kas apsargā la Molu un Kokonnu, ir atvaļināts kareivis un ļoti labi saprot, kas ir ievainojums. Viņš labprāt grib izglābt mūsu draugus, bet nevēlas zaudēt vietu. Tur nu jāpalīdz veiklam dunča dūrienam. Mēs apbalvojam uzraugu, un arī valdība viņam piešķirs balvu. Tātad šis godīgais cilvēks saņems divkāršu samaksu.
- Bet dunča dūriens… - Margerita ierunājās.
- Neraizējies, - Anrieta viņu pārtrauca, - to izdarīs Anibāls.
- O, viņš tiešām ir ļoti piemērots, - Margerita iesmējās.
- Viņš la Molu trīs reizes ievainoja ar zobenu un dunci, un tomēr la Mols nenomira. Jā, viņam var uzticēties.
- Ļaunā! Tu tiešām esi pelnījusi, lai es klusētu un neko vairs nestāstītu.
- Nē, nē! Runā, es tevi lūdzu! Bet kā mēs viņus izglābsim?
- Cietuma baznīca ir vienīgā vieta, kur ielaiž ne vien cietumnieces, bet arī svešas sievietes. Mēs tur paslēpsimies. Tur mūsu draugi atradīs divus dunčus. Baznīcas durvis būs atslēgtas jau iepriekš. Kokonna ievainos uzraugu, kas nokritīs zemē un izliksies par mirušu. Tai brīdī mēs uzmetīsim saviem draugiem mēteļus un pa baznīcas mazajām durvīm aizbēgsim. Paroli mēs zināsim, tāpēc nekādi šķēršļi ceļā negadīsies.
- Bet pēc tam?
- Pie vārtiem gaidīs divi zirgi. La Mols un Kokonna uzlēks zirgos un aizjās uz Lotringu, no kurienes viņi laiku pa laikam slepus ieradīsies Parīzē.