- Valdošā nama maiņa! Tas pats, tas pats, arvien tas pats, - Katrīna murmināja. - Bet kaut kas taču ir jādara, Renē! Kaut kā tas ir jānovērš!
Renē pakratīja galvu.
- Es jau jūsu majestātei teicu, ka likteņa lēmumu nevar mainīt.
- Tu esi par to pārliecināts? - Katrīna jautāja.
- Jā, kundze!
Katrīna bija ļoti māņticīga. Renē aukstasinība viņu biedēja vēl vairāk, nekā vienu un to pašu pareģojumu mūžīga atkārtošana. Bet viņas dabā bija katru šķērsli pārlēkt, tāpēc arī tagad viņa pēkšņi sāka citu sarunu:
- Vai Itālijas smaržas saņēmi?
- Jā, kundze!
- Atsūti vienu kasti man.
- Kādas?
- Pēdējās… tās…
Katrīna aprāvās.
- Tās, kuras sevišķi cienīja Navarras karaliene? - jautāja Renē.
- Jā, tās.
- Šķiet, ka tās sagatavot nevajadzēs. To jūsu majestāte tagad prot ne sliktāk kā es.
- Tu domā? - Katrīna vaicāja. - Kaut tik tās izdotos.
- Jūsu majestāte vairs neko nepavēlēs?
- Nē, nē, - Katrīna dpmīgi atbildēja, - vairāk neko. Bet, ja pareģojums mainās, tad nekavējoties man ziņo! Kā būtu, ja mēs jēriem liktu mieru un upurētu vistas?
- Kundze, baidos, ka nekas nelīdzēs un pareģojumi nemainīsies.
- Dari, ko es tev pavēlu!
Renē palocījās un izgāja.
Katrīna, pārdomās kavēdamās, brīdi vēl pasēdēja, tad piecēlās un devās uz savu guļamistabu. Tur viņu sagaidīja viņas galma dāmas, kurām viņa paziņoja par rītdien iecerēto jājienu uz Monfokona laukumu.
Jaunā vēsts saviļņoja galmu.
Dāmas jājienam izvēlējās greznākos tērpus, vīrieši gatavoja ieročus un labākos zirgus. Tirgotāji slēdza veikalus un darbnīcas, bet tauta nogalināja dažus vajadzības gadījumam aiztaupītos hugenotus, lai admirālim sagādātu cienīgu sabiedrību.
La Mols visu dienu garlaikojās. Tikpat skumīgas viņam bija arī nākamās trīs dienas.
Alansonas hercogs, izpildīdams Margeritas vēlēšanos, bija viņu izmitinājis pie sevis, bet vēl ne reizi nebija viņu apmeklējis. Zaudējis abu sieviešu maigo gādību, no kurām viena valdzināja visas viņa domas, la Mols jutās pamests un nelaimīgs. Kaut ko par karalieni viņam pastāstīja Ambruāzs Parē, kas viņu pēc Margeritas lūguma dziedināja. Bet šīs ziņas bija ļoti nepilnīgas un viņu neapmierināja. Reiz tomēr neviena nesūtīta atnāca Gijona, lai pārliecinātos par ievainotā veselību. Šis apmeklējums bija kā pavasarīgs saules stars la Mola cietumā.
Kad apkalpotājs pastāstīja, ka galms gatavojas spožam izjājienam, la Mols sūtīja palūgt Alansonas hercogam, lai viņš atļauj būt pavadoņu pulkā.
Nemaz nepainteresējies, vai la Molam šis jājiens nekaitēs, hercogs atteica:
- Labi, dodiet viņam vienu manu zirgu!
La Molam neko citu nevajadzēja. Ambruāzs Parē kā parasti atnāca pārsiet brūces. La Mols viņam paskaidroja, ka piedalīsies jājienā un lūdza brūces nosiet iespējami ciešāk. Ambruāzs Parē pārsēja brūces ar gumijas saitēm, un paskaidroja, ka, saudzīgi izturoties, jājiens la Molam nekaitēs.
La Molu šāds atzinums iepriecināja. Izņemot nespēku un vieglo reiboni, kas bija sekas asiņu zudumam, viņš jutās gluži vesels. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka jājienā piedalīsies arī Margerita un viņam izdosies to redzēt. Labākā modes tirgotavā la Mols steidzās nopirkt greznu, balta satīna kamzoli un krāšņu mēteli. Turpat viņš iegādājās ādas zābakus, kādus tolaik nēsāja. Visu to viņam atnesa no rīta, turklāt pusstundu vēlāk, nekā viņš bija lūdzis. Tāpēc kaut ko citu izvēlēties viņš vairs nevarēja. La Mols steidzami apģērbās un, paskatījies spogulī, bija ar sevi apmierināts.
Ķiršu krāsas mētelis, kuru la Mols bija izvēlējies un licis mazliet pagarināt, izskatījās vislabāk. Kamēr grāfs la Mols Luvrā tā gatavojās jājienam, līdzīga aina bija vērojama hercoga Gīza pilī.
Gara auguma, sarkanūsains vīrietis spogulī aplūkoja sarkanu rētu, kura viņam ļoti bojāja viņa izskatu. Viņš gan iesmaržoja un sasukāja ūsas, gan pūlējās iznīcināt pretīgo rētu, kura nepadevās nekādiem pazīstamiem kosmētikas līdzekļiem un stūrgalvīgi palika savā vielā. Beidzot jauneklis mēģināja rētu aizkrāsot ar baltu un sarkanu krāsu, taču arī tas nelīdzēja.
Pēkšņi viņam prātā iešāvās laimīga doma. Pagalmā karsēja spoža saule. Jauneklis izgāja ārā, noņēma cepuri, aizmiedza acis un sāka lēni staigāl, pacelto galvu ļaudams apskalot saulstaru plūdiem.
Pēc desmit minūtēm jaunā muižnieka seja bija ugunssarkana un rēta gandrīz vai pazudusi. Tad jauneklis apģērba lielisku tērpu, kuru drēbnieks bija pasteidzies atnest, pirms viņš bija iedomājies to pasūtīt.
Saposies, iesmaržojies un apbruņojies no galvas līdz kājām, mūsu muižnieks otrreiz izgāja pagalmā. Tur viņu gaidīja liels, melns zirgs, kura izcilo skaistumu tāpat kā viņa kungam mazliet bojāja neliela zobena cirsta rēta galvā, kura bija gūta pēdējās cīnās.
Šis mazais trūkums jauneklim neliedza sajūsmināties par lielisko tīrasiņu zirgu tāpat kā par sevi pašu. Viņš uzlēca sedlos un drīz vien Gīzu hercoga pils pagalmā atskanēja gan zirga zviegšana, gan jājēja iemī|otais izsauciens: Mordieu1 . Pēc kāda laika galīgi nokausētais zirjgs atzina sava kunga pārsvaru. Taču šī uzvara nenāca bez trokšņa. Sis troksnis pievilināja pie loga kādu skaistu, ziņkārīgu dāmu, kuru zirga savaldīlājs, zemu palocīdamies, padevīgi sveicināja. Uz to viņa atbildēja ar burvīgu smaidu. Pagājusi nost no loga, Nevērās hercogiene pasauca pils intendantu.
- Vai jūs parūpējāties, lai grāfa de Kokonnas brokastis būtu labi sagatavotas?