Ārsts abus rūpīgi aprūpēja, tāpēc ievainotie pamazām atveseļojās.
Kaut gan slimie atradās vienā istabā, la Mols, atguvis samaņu, savu kaimiņu nemaz neievēroja. Turpretim drudža mocītais Kokonna sava ienaidnieka atveseļošanos vēroja ar niknu un draudīgu skatu.
Viss notiekošais pjemontietim šķila fantāzijas un realitātes dīvains mistrojums. Viņš uzskatīja, ka la Mols ir miris, bet vienlaikus redzēja viņa rēgu, kas sāka celties, staigāt un reiz pienāca pat pie viņa gultas. Viņa sejā bija redzama līdzjūtība, kas Kokonnam šķita velnišķīga zobošanās.
Kokonnas sirdī - tā cieta vairāk nekā miesa - iekvēlojās aklas alkas atriebficS. Viņš domāja tikai par to, kā iegūt kādu ieroci un nogalināt la Mola rēgu, kurš viņu bezgala mocīja. Pjcmontieša mētelis sākumā gulēja uz krēsla, bet vēlāk to aiznesa. Bet viņa duncis palika. Kokonna to ieraudzīja un trīs naktis pēc kārtas, kad la Mols bija aizmidzis, mēģināja dunci aizsniegt, bet ik reizi viņam pietrūka spēka un viņš paģība. Ceturtajā naktī beidzot viņam laimējās dunci aizsniegt. Drudžainiem pirkstiem viņš satvēra ieroci un paslēpa to zem spilvena.
Kamēr la Mola rēgs ik dienu kļuva stiprāks, Kokonnu pastāvīgi māca rūpes, kā atbrīvoties no briesmīgās parādības, un viņa spēki aizvien gājā mazumā.
Nākamajā dienā viņš redzēja kaut ko vēl dīvaināku. La Mola rēgs apmeta mēteli, apjoza zobenu, uzlika galvā lielu platmali un izgāja no istabas.
Kokonna atviegloti nopūtās. Taču pēc divām stundām la Mols atkal atgriezās.
Pjemontietim šī atgriešanās bija kā dunča dūriens krūtīs. La Mols nepārnāca viens. Viņu pavadīja mazs, ļoti spēcīga auguma apmēram četrdesmit gadus vecs virs ar melniem matiem, kas vijās līdz pat uzacīm, un garu vecmodīgu bārdu, ar kuru bija noaugusi visa sejas apakšdaļa. Varēja redzēt, ka šis cilvēks neseko modei. Viņš bija tērpies brūniem traipiem nošķiestā ādas kamzolī, sarkanās biksēs, tādas pašas krāsas cepurē, smagos ādas zābakos. Pie platās jostas makstī karājās nazis.
Dīvainais cilvēks nosvieda uz krēsla savu brūno mēteli un nekautrēdamies piegāja pie Kokonnas gultas. Aplūkojis slimo, svešais pakratīja galvu.
- Jūs esat gaidījis pārāk ilgi, grāfa kungs, - viņš teica.
- Es agrāk nevarēju aiziet, - la Mols atbildēja.
- Velns lai parauj! Varējāt pie manis kādu atsūtīt.
- Ko jūs teicāt?!
- Pareizi! Es piemirsu, kur mēs atrodamies! Es runāju ar dāmām, bet viņas negribēja mani uzklausīt. Ja viņas neklausītu šim vecajam ēzelim Ambruāzam Parē, bet būtu izpildījušas manus noteikumus, jūs abi jau sen kopā varētu meklēt dažādus piedzīvojumus vai no jauna mesties divkaujā. Nekas, paskatīsimies! Vai jūsu draugs saprot, ko viņam vaicā?
- Šķiet, ka ne visu.
- Mans draugs, parādiet mēli.
Kokonna izkāra mēli, savilkdams tik briesmīgu seju, ka svešais no jauna pakratīja galvu.
- O, muskuļu krampji, - viņš norūca. - Vilcināties nevar. Šovakar es atsūtīšu dzērienu, kurš slimniekam jāizdzer trīs reizes ik pēc stundas. Pirmo reizi zāles viņam jāiedod pusnaktī, tad vienos, bet pēdējās - divos nakti.
- Labi.
- Kam jūs uzticēsit zāļu iedošanu?
- Es pats tās iedošu.
- Jūs?
- Jā.
- Kas šo dziru atnesis?
- Tās ir jūsu rūpes.
- Viegli jau pateikt.
- Kā tā?
- Kā gan mans izsūtāmais pie jums nokļūs?
- Lai viņš saka, ka viņu sūta florencietis Renē.
- Tas, kurš dzīvo pie Senmišela tilta?
- Tas pats. Viņam ir tiesības ierasties Luvrā jebkurā laikā.
Svešais pasmaidīja.
- Taisnību sakot, - viņš sacīja, - tā vēl .nav visai liela priekšrocība salīdzinājumā ar to, ko māte karaliene viņam ir parādā.
- Tātad es varu cerēt? - la Mols jautāja.
- Pilnīgi,
- Kā būs ar atalgojumu…
- Q. par to es parunāšu ar pašu giāfa kungu, kad viņš atkal būs ticis
uz kājām.
- Variet būt drošs! Man liekas, viņš jums bagātīgi atlīdzinās.
- Es arī tā domāju. Bet, — svešais, noslēpumaini smaidīdams, piebilda, - ļaudis, kuriem ar mani ir darīšanas, parasti mani drīz vien aizmirst.
- Labi, labi, - la Mols atsmaidīja. - Tādā gadījumā es viņam par jums atgādināšu.
- Pēc divām stundām es atsūtīšu zāles.
- Uz redzēšanos.
- Ko jūs teicāt?
- Uz redzēšanos.
Cilvēks ādas kamzolī pasmaidīja.
- Es no savas puses nekad nesaku - uz redzēšanos!, bet gan - ardievu! Tātad - ardievu!
Viņš izgāja no istabas. La Mols ar Kokonnu palika vieni paši.
Kokonna dzirdēja sarunu, bet neko nesaprata. No visas sarunas viņam atmiņā bija palicis tikai viens vārds: pusnaktī. Ar degošu skatienu viņš turpināja uzmanīt la Molu, kurš domīgs pastaigājās pa istabu.
Svešais ārsts turēja doto vārdu. Noteiktā stundā dzira bija klāt. La Mols uzlika zāles uz mazā patvāra, un pats atgūlās gultā.
Šāda la Mola rīcība Kokonnu mazliet nomierināja. Viņš aizvēra acis un iegrima snaudā. Bet šai drudžainajā snaudā viņu joprojām vajāja baismais rēgs. Viņš redzēja, ka la Mols viņam draud un kāda balss čukstēja ausī: - Pusnaktī! Pusnaktī! Pusnaktī!
Pēkšņi nakts klusumā atskanēja pulksteņa sitieni. Nosita divpadsmit reizes.
Kokonna atvēra iekaisušās acis. Karstā elpa kā uguns kveldēja viņa sausās lūpas, kaklā sūrkslēja briesmīgas slāpes. Tāpat kā agrāk dega mazā naktslampiņa un tās palsajā gaismā gar slimā acīm sāka plīvot un griezties tumši, rēgaini tēli.