Un tad… ak, šausmas! La Mols piecēlās no gultas. Viņš vairākkārt nosoļoja pa istabu, gluži kā vanags, kas riņķo gaisā, gatavodamies uzklupt nabaga putnam, un tad draudēdams pacēla dūri. Kokonna satvēra dunci,
būdams gatavs to iegrūst ienaidniekam sānos.
La Mols pienāca tuvāk.
- Tas esi tu… atkal tu!… - Kokonna murmināja. - Nāc vien!… O, tu draudi man… rādi dūri… smejies! … Tu zodzies pie manas gultas… Labi, labi! Nāc, nāc vien… es tevi nokaušu!…
Kamēr la Mols noliecās pār viņu, Kokonna izvilka spožo dunci. Bet šis pūles viņu galīgi nogurdināja. Pret la Molu izstieptā roka palika pusceļā, duncis nokrita zemē un slimais atslīga spilvenos.
- Nomierināties, - sacīja la Mols, uzmanīgi pasliedams slimnieka galvu un pielikdams tam pie lūpām tasīti. - Dzeriet, nabaga draugs, jūs moca slāpes.
Tasīte, kuru turēja la Mols, Kokonnas murgu māktajās smadzenēs bija izskatījusies kā dūre.
Kad atspirdzinošā veldze pieskārās Kokonnas lūpām un viņš iedzēra krietnu malku, viņam atgriezās ne vien samaņa, bet arī instinkts. Kokonnu pārņēma tik tīkama labsajūta, kādu tas vēl līdz šim nebija jutis.
- MoNdieu - Kokonna nomurmināja, atlaizdamies spilvenos. - Ja es izveseļošos, mēs būsim draugi, la Mol!
- Jūs izveseļosities, - la Mols atbildēja, - ja izdzersit trīs tasītes šo zāļu un aizmirsīsit muļķīgos sapņus.
Pēc stundas la Mols, stingri izpildīdams svešā ārsta norādījumus, piecēlās, ielēja otro tasīti dziras, un pasniedza to Kokonnam.
Šoreiz pjemontietis viņu nesagaidīja ar dunci, bet gan atplestām rokām. Ar baudu izdzēris zāles, viņš pirmo reizi pēc divkaujas mierīgi aizmiga.
Trešā tase iedarbojās uz viņu tikpat brīnišķīgi. Elpa palika vienmērīgāka, un viņa kvēlojošo miesu pārklāja viegli sviedri.
Ambruāzs Parē nākamajā dienā atnāca apraudzīt savu slimnieku un apmierināts pasmaidīja:
- Tagad es atbildu par grāfa Kokonnas dzīvību. Tas manā praksē ir viens no vislaimīgākajiem gadījumiem.
Beidzot visas agrākās un jaunās, vieglās un smagās brūces pamazām sadzija.
Vienīgi tikai kāda grūta doma visu laiku māca abus jaunekļus. Pirmajā laikā, kad viņi bija bīstami slimi un tikai pa retam atguva samaņu, katram no viņiem šķita, ka pie gultas stāv dievinātās sievietes, bet tiklīdz viņi sāka atveseļoties, ne Margerita, nc Nevērās hercogiene vairs nenāca. Patiesībā par to nevajadzēja brīnīties: viena bija Navarras karaļa laulātā draudzene, otra - hercoga Gīza svaine. Vai viņas varēja atklāti izrādīt savu līdzjūtību diviem vienkāršiem muižniekiem? Nē! La Mols un Kokonna to ļoti labi saprata, tomēr šāda attieksme viņus ļoti skumdināja.
XVIII
Pārnācēji no viņpasaules
Kādu laiku abi jaunekļi savu sirds noslēpumu viens no olra slēpa. Beidzot kādā vaļsirdības brīdī viņi nesavaldījās un viens otram izstāstīja visu, tā vēl vairāk nostiprinādami savu draudzību.
Viņi abi bija neprātīgi iemīlējušies, viens - hercogienē, otrs - karalienē.
Tiklīdz viņu veselība sāka uzlaboties, abi mīlētāji lielu vērību sāka pievērst savai ārienei. Katrs, pret savu ārieni visvienaldzīgākais vīrietis zināmos apstākļos dodas pie spoguļa, bez vārdiem sarunājas ar to un gandrīz vienmēr aiziet apmierināts. Mūsu varoņi nebija no tiem, kuriem spogulis stāsta nepatīkamas lielas. Bālais, slaidi noaugušais un elegantais la Mols bija ļoti skaists; ne mazāk daiļš bija slaidais, spēcīgais un veselīgi sārtais Kokonna, tikai viņa skaistuma spēks bija savādāks. Slimība bija nākusi viņam par labu. Viņš bija drusku novājējis un palicis bālāks, bet pazīstamā rēta, kuras līdzība ar varavīksni viņu tā mocīja, beidzot bija pazudusi.
Abus ievainotos apņēma vismaigākā un atsaucīgākā gādība. Kad viņi jau varēja apģērbties, jaunekļiem atnesa krāšņus tērpus, turklāt abu kamzoļu kabatās viņi atrada biezus naudasmakus. Viņi tos paturēja pie sevis, lai izdevīgā gadījumā naudu atdotu savam nepazīstamajam labvēlim. Hercogs šis labvēlis nevarēja būt, jo viņš ne reizes nebija atnācis pie viņiem, un pat neapvaicājās par viņu veselību.
Un jaunekļu sirdīs neviļus iezagās kautra cerība, ka šis nezināmais labvēlis bija viņu dievinātās sievietes. Abi ievainotie nepacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs iziet no istabas. La Molam, kas bija atveseļojies drīzāk, tas jau sen bija atļauts, bet viņš gribēja dalīties drauga liktenī.
Pirmajā dienā viņi bija nolēmuši doties trīs vizītēs. Pirmajā - pie svešā ārsta, kura zāles tik brīnišķīgi bija izdziedinājušas Kokonnu. Otrajā - uz nelaiķa maitre la Hurjēra viesnīcu, kur viņi bija atstājuši savas somas un zirgus. Trešajā - pie llorencieša Renē, kas bez savas specialitātes nodarbojās arī ar burvju mākslām un pārdeva nc vien smaržas un indes, bet arī gatavoja mīlas dziru un pareģoja nākotni.
Pēc divu mēnešu ilgas gaidīšanas slavenais ārsts Parē beidzot atzina, ka viņa slimnieki, ja nu nav gluži veseli, tad drīz vien pilnīgi atveseļosies, un deva atļauju. Ap diviem pēcpusdienā kādā no tām brīnišķīgajām rudens dienām, ar kādām Parīze nereti pārsteidz parīziešus, kas jau padevīgi gaida ziemu, abi draugi roku rokā izgāja no Luvras pils.
La Mols bija tērpies savā ķirškrāsas mētelī, kas viņam par lielu pārsteigumu no rīta tika pasniegts. Viņš uzņēmās ceļveža lomu un Kokonna tam piekrita. Viņi devās pie ārsta, kura dzēriens Kokonnu bija izdziedinājis vienā naktī. Izdalījis savus divsimt rozenoblus uz,pusēm, pjemontietis vienu daļu nolēma atdot svešajam dziedinātājam. Kokonna nebaidījās no nāves, bet arī dzīvot viņam nekas nebija pretim. Tāpēc viņš savam dzīvības glābējam gribēja bagātīgi samaksāt.