Otrā nodalījuma sānu sienās atrodas vēl divas durvis, kuras pieejamas visiem. Vienas ved uz mazu istabu bez logiem. Tajā ierīkots griestu apgaismojums. Tā ir alķīmiķa laboratorija. Otras durvis ved uz vēl dīvaināku istabu. Tā ir gluži tukša, bez mēbelēm un grīdsegām. Tās vienīgais greznums ir neliels marmora altāris.
Akmens grīda no altāra uz visām četrām pusēm ir veidota slīpa, pie sienām izveidojot reni ar caurumu, par kuru var redzēt guldzam Sēnas tumšos ūdeņus. Uz sienās iedzītajām naglām karājas neparasti rīki ar plāniem asmeņiem. Kaktā spārdās divas aiz kājām kopā sasietas melnas vistas. Tā ir pareģa svētnīca.
Vidējā istabā Renē pieņem vienkāršus apmeklētājus. Tajā ir Ēģiptes ibisi, mūmijas zelta pārsienamos, krokodils ar atvērtu muti, miroņu galvaskausi ar tukšiem acu dobumiem, žurku apgrauztas grāmatas, kas saista ienācēju uzmanību un viņus izklaidē. Aiz priekškara stāv dažādi trauki, savādas kastītes un aizdomīga izskata krūzes. Visu to apgaismo divas gluži līdzīgas mazas sudraba lampiņas. Lampiņās deg smaržīga eļļa, un no augstā, tumšā spraišļa, kur tās karājas apkvēpušās ķēdītēs, plūst blāvi dzeltena gaisma. Renē, uz krūtīm sakrustojis rokas, šūpoja galvu un lieliem soļiem pastaigājas pa vidējās istabas otro nodalījumu. Pēc ilgām un grūtām pārdomām viņš apstājās pie smilšu pulksteņa.
- Ak, es pavisam piemirsu to apgriezt, - viņš norūca. - Smiltis varbūt jau sen ir izbirušas.
Pēc tam, paskatījies mēnesī, kas pašlaik izpeldēja no tumša mākoņa, kas it kā karājās tieši virs Dievmātes katedrāles zvanu torņa, viņš piebilda:
- Deviņi. Ja viņa vispār ieradīsies, tad, droši vien, būs kā parasti - pēc stundas vai pusotras.
Tanī brīdī mājas tuvumā atskanēja soļi. Renē pielika ausi pie caurules, kuras otrs gals čūskas galvas veidā izgāja uz ielas.
Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni.
Renē steidzās lejā, durvis neatvēra, bet pielika pie tām ausi.
Atkal atskanēja trīs klauvējieni.
- Kas tur ir? - maitre Renē jautāja.
- Vai tad jānosauc vārdus? - balss aiz durvīm prasīja.
- Jā, ir jānosauc, - atbildēja Renē.
- Labi! Mans vārds ir grāfs Anibāls dc Kokonna.
- Bet mans - grāfs Leraks de la Mols, - atskanēja otra balss.
- Tūdaļ, kungi, tūdaļ būšu jūsu rīcībā!
Atvilcis aizbīdņus un noņēmis sprostkokus, Renē jaunekļus ielaida namā, šoreiz aizslēgdams durvis vienīgi ar atslēgu. Pēc tam viņš abus pa ārējām kāpnēm uzveda vidusistabas otrajā nodalījumā.
La Mols, ienākdams istabā, zem mēteļa pārkrustījās; viņš bija bāls un rokas viņam drebēja.
Kokonna uzmanīgi pārskatīja istabu un grasījās atvērt durvis uz svētnīcu, bet Renē viņu aizturēja.
- Atvainojiet, augstie kungi! Viesus, kuri parāda man godu un ierodas pie manis, es pieņemu vienīgi šajā istabā.
- O, ja tā, tad tā, - Kokonna atbildēja. - Bet es esmu piekusis un apsēdīšos.
Un viņš atlaidās krēslā.
Uz brīdi iestājās dziļš klusums. Maitre Renē gaidīja, ka kāds no jaunekļiem paskaidros apmeklējuma iemeslu. Klusumā skarbi atskanēja vēl neveselā Kokonnas smagā, svelpjošā elpa.
- Renē kungs, - viņš teica, - jūs esat mācīts cilvēks un varēsit man paskaidrot, vai es tāds ērms palikšu līdz mūža galam? Vai man arvien būs apgrūtināta elpošana, es nevarēšu jāt, cīnīties ar zobenu un ēst omleti ar speķi?
Renē pielika ausi pie Kokonnas krūtīm un uzmanīgi to izklausīja.
- Nē, grāfa kungs, jūs izveseļosities, - viņš paskaidroja.
- Vai tiešām?
- Droši.
Atkal iestājās klusums.
- Grāfa'kungs, varbūt jūs vēl gribat no manis kaut ko uzzināt?
- Jā, - Kokonna atzinās. - Gribu zināt, vai es tiešām esmu iemīlējies.
- Protams, - Renē atbildēja.
- Kāpēc jūs tā domājat?
- Tāpēc, ka jūs man par to vaicājat.
- Mordieu] Neslēpšu, ka jums ir taisnība. Bet kurā?
- Tajā, kura tagad ik vārdam pieliek jūsu iemīļoto izteicienu.
- Vai tiešām, jūs esat slavens cilvēks, maitre Renē! - Kokonna izbrīnā iesaucās. - Tagad tava kārta, la Mol!
La Mols samulsa un nosarka.
- Velns lai parauj! - Kokonna skubināja. - Runā taču!
- Monsieur Renē, - la Mols iesāka trīcošā balsī, - es pats ļoti labi zinu, ka esmu iemīlējies, un velti sevi nemānīšu. Bet es lūdzu jūs man pateikt, vai arī mani mīl. Ko man darīt? Vai krist izmisumā?
- Nē, jāmeklē palīdzība pie zinātnes. Tai ir līdzekļi, lai uzvarētu mīlamās sievietes antipātijas un vairotu simpātijas. Dzelzs nav magnēts, bet nomagnetizēta tā pati pievelk dzelzi.
- Vai jūs varat man parādīt velnu, monsieur Renē? - Kokonna viņu pārtrauca.
- Nē, grāfa kungs!
- Ļoti žēl. Es labprāt būtu ar viņu mazliet papļāpājis. - Es dzirdēju, ka tādos gadījumos no vaska pagatavojot mīlamās sievietes līdzinieci. Vai šis līdzeklis noder? - la Mols jautāja.
- Droši. Vai jūs no visas sirds gribat satikties ar savu mīļāko? - florencietis jautāja.
- O, es mirstu aiz ilgām, maitre Renē! - la Mols sauca.
Tanī mirklī kāds pie ārdurvīm pieklauvēja, bet tik klusi, ka to sadzirdēja vienīgi Renē. Viņš nemanāmi pielika ausi pie klausāmās caurules un izdzirdis pie durvīm stāvošo cilvēku balsis, bija apmierināts.