- Tagad ar visu savu gribasspēku piesauciet mīlamo sievieti, - viņš pamācīja la Molu.
La Mols noslīga ceļos, it kā vērsdamies pie dievības, bet Renē izgāja istabas pirmajā nodalījumā un klusām devās lejā pa ārējām kāpnēm. Tūdaļ tirgotavā atskanēja viegli soļi.
Atkal piecēlies, la Mols savā priekšā ieraudzīja jau atsteigušos Renē. Florencietim rokā bija ļoti veikli izgatavots mazs vaska tēls karalienes tronī un mantijā.
- Jūs vēl arvien ilgojaties pēc karaliskās sievietes mīlas? - parfimērs jautāja.
- Jā, esmu gatavs ziedot par to dzīvību vai pārdot dvēseli, - la Mols atbildēja.
- Labi, - teica florencietis un, iemērcis pirkstus ūdens krūzē, apslacīja tēla galvu un murmināja dažus latīņu vārdus. Tad viņš uz mazas sarkana papīra strēmelītes uzrakstīja trīs burvju vārdus un, iebāzis "to tērauda adatas acī, iedūra tēla sirdī. Brīnums! No ievainojuma izsūcās asins pilīte.
Tad Renē papīrīti aizdedzināja, ap sakarsušo adatu vasks izkusa, bet asins pile izžuva.
- Bet tagad, - Renē turpināja, - noskūpstiet tēla lūpas un sakiet: "Margerita, es tevi mīlu, Margerita, nāc šurp!"
La Mols paklausīja.
Tanī brīdī varēja dzirdēt, ka atveras otras istabas durvis un atskan viegli soļi. Neticīgajam un aizdomīgajam Kokonnam ļoti gribējās ienācēju apskatīt. Baidīdamies pacelt aizkaru, lai Renē to atkal neaizturētu, viņš biezajā priekškarā ar dunci izgrieza caurumu. Paskatījies pa to, viņš izbrīnā iekliedzās. Divas izbaiļu pārņemtu sieviešu balsis viņam atbildēja.
- Kas noticis? - jautāja la Mols, gandrīz vai nomezdams zemē vaska figūriņu, kuru Renē pasteidzās satvert.
- Nevērās hercogiene un karaliene Margerita ir šeit! - Kokonna atbildēja.
- Nu, neticīgie, - Renē drūmi pasmaidīja.
Ieraudzīdams karalieni, la Mols izbrīnā sastinga. Kokonna, pazīdams Nevērās hercogieni, uz brīdi samulsa. Pirmajam šķita, ka Margeritas rēgu atsaukusi Renē buršana; otrs, redzēdams pusatvērtās durvis, pa kurām bija ienākuši skaistie rēgi, šo brīnumu sev izskaidroja daudz vienkāršāk un patiesāk.
Ieraudzījis priekškara spraugā Nevērās hercogienes pārsteigto seju un Margeritas zobgalīgo smīnu, viņš nosprieda, ka laiks ķerties vērsim pie ragiem. Saprazdams, ka par draugu drīkst teikt to, ko pats par sevi atzīties neuzdrošinājās, viņš devās nevis pie Nevērās hercogienes, bet gan pie Margeritas, nokrita viņas priekšā uz ceļiem un svinīgā balsī teica:
- Madame, pēc mana drauga, grāfa de la Mola, lūguma maitre Renē nupat izsauca jūsu ēnu. Man par vislielāko pārsteigumu jūsu ēna ieradās un turklāt man bezgala dārgas būtnes pavadībā, kuru es uzticu savam draugam. Jūsu majestātes, Navarras karalienes ēna, vai jūs savai pavadonei nevarētu palūgt iziet otrā istabā?
Margerita iesmējās un pamāja Anrietai, kura iegāja istabas otrajā nodalījumā.
~ La Mol, mans draugs, - Kokonna lūdzās, - esi daiļrunīgs! Tev jāpārliecina Nevērās hercogiene, ka es esmu viņas padevīgākais un uzticamākais kalps, - no tā ir atkarīga mana dzīve.
- Bet… - la Mols ņurdēja.
- Dari, ko es tev saku! Bet jūs, maitre Renē, es palūgšu uzmanīt, lai mūs neviens netraucē.
Renē aizgāja.
-Mordieul Grāfa kungs, jūs esat liels gudrinieks, - Margerita iesaucās. - Es klausos! Redzēsim, ko gan jūs pastāstīsit.
- Es jums, kundze, teikšu, ka mana drauga ēna, - ka tā ir tikai ēna, pierāda tas, ka tā nesaka ne vārdu, - ka mana drauga ēna man, kurš brīnišķīgā kārtā vēl var runāt, lūdza viņa vārdā pateikt: "Daiļā ēna, jūsu skaisto, bet nežēlīgo acu dēļ es esmu zaudējis mieru. Ja jūs būtu īstā karaliene, es, protams, neuzdrošinātos uzrunāt Indriķa II meitu, karaļa Kārļa IX māsu un Navarras karaļa laulāto draudzeni. Bet ēnas nepazīst lepnumu un nedusmojas par to, ka tās mīl. Tāpēc lūdziet savu ķermeni mazliet iemīlēt nabaga la Mola dvēseli. Šī dvēsele ļoti cieš. Apžēlojaties par šo nabaga dvēseli, mīliet to, kas reiz bija skaistais la Mols! Ja jūs nevarat runāt, dodiet kaut zīmi, pasmaidiet! Mana drauga dvēsele ir jūtīga un gudra, tā visu sapratīs. Uzklausiet, mordieu!
Margerita nevarēja savaldīties, skaļi neiesmējusies. Tad viņa klusēdama sniedza Kokonnam roku.
Jauneklis to padevīgi saņēma un uzsauca la Molam:
- Mana drauga ēna, steidzies drīzāk šurp!
Uztraukumā drebēdams, pienāca la Mols.
- Labi, - Kokonna teica, - bet tagad tavas skaistās, sārtās lūpas lai pieskaras šai vārajai, smaržīgajai rokai.
Un noliecis la Mola galvu, Kokonna lika viņa lūpām skart karalienes roku. Daiļā rociņa nemaz nemēģināja no gūsta atbrīvoties.
Margerita turpināja smaidīt, kamēr Nevērās hercogienei tas nenāca ne prātā. Negaidītā satikšanās ar abiem jaunekļiem viņu bija satraukusi, un viņa vēl nespēja attapties, kad viņas sirdī pamodās kaisla greizsirdība. Pēc viņas domām Kokonna drauga dēļ nedrīkstēja aizmirst pats sevi.
La Mols redzēja, kā viņa savilka uzacis, redzēja viņas draudīgi spulgās acis, un, neskatoties uz nule izjusto svētlaimi, kurai viņš gribēja nodoties līdz galam, viņš saprata, kādas briesmas draud viņa draugam un nolēma Kokonnam palīdzēt.
Atlaidis Margeritas roku, viņš piegāja pie Nevērās hercogienes un, nokritis uz ceļiem teica:
- O, visburvīgākā, visdaiļākā sieviete pasaulē! Es, protams, runāju nevis par rēgiem, bet gan par dzīvām sievietēm. Atļaujiet no netīrās zemes niecības atbrīvotai dvēselei labot dzīvas, draudzības jūtu pārņemtas būtnes kļūdu. Grāfs de Kokonna, kā jūs redzat, ir tikai cilvēks, tiesa gan - spēcīgs, drošsirdīgs un skaists, bet tomēr mirstīgs, kā jau visi dzīvie radījumi. Kaut gan viņš cildina jūs no rīta līdz vakaram, šis varonīgais cīnītājs, kas tik ir daiļrunīgs, tiekoties ar ēnu, ar sievieti runāt neuzdrošinās. Kokonna liek jums pateikt, ka viņš pie jūsu kājām noliek savu sirdi un dvēseli. Viņš lūdz, lai jūsu dievišķīgās acis palūkotos uz viņu maigā līdzcietībā, lai jūsu rožainie pirkstiņi aicinātu viņu, lai jūsu dzidrā balss bilstu viņam vārdus, kuri nekad neaizmirstas.