Iepretim tualetes galdiņam, istabas tumšākajā kaklā bija mazas durtiņas. Tās veda uz lūgšanas istabu, kurā uz paaugstinājuma atradās altāris. Tur pie sienas bija trīs vai četras garīga satura gleznas. Starp tām uz zeltītām naglām karājās dažādi ieroči. Tajos slepeno intrigu laikos sievietes prata ar ieročiem rīkoties tikpat labi kā vīrieši.
Nākamās dienas vakarā pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem de Sovas kundze kopā ar Navarras karali sēdēja uz dīvāna savā guļamistabā. Viņa karalim stāstīja par savām bailēm viņa dēļ un savu neprātīgo mīlu, turklāt minēdama tos upurus, kurus viņa bija nesusi neaizmirstamajā naktī, kuru Indriķis bija pavadījis, pie savas sievas.
Indriķis savukārt viņai par to pateicās. Sovas kundze vienkāršajā batista ģērbā bija apburoša un kaira, un Indriķis ļoti dedzīgi pūlējās tai izrādīt savu padevību. Navarras karalis tiešām bija iemīlējies. Baronese de Sova no sirds bija iemīlējusi cilvēku, kuru mīlēt viņai bija pavēlējusi Katrīna, un gribēja ielūkoties Indriķī, vai viņa acu izteiksme atbilst vārdiem.
- Sakiet taisnību, Indriķi! - viņa teica. - Vai kopš tās drausmīgās nakts jūs pie karalienes neesat bijis?
- Tikai tad, kad par to jums esmu teicis.
- Un jūs nekad vinu neapmeklēsit, man to nepateicis?
- Nekad!
- Vai varat to apzvērēt?
- Ja es būtu hugenots, es ne mirkli nekavētos zvērēt, bet…
- Bet?
- Bet katoļticība, kuras dogmātus es pašlaik apgūstu, to aizliedz.
- Gaskonietis! - teica Sovas kundze, galvu šūpodama.
- Bet tagad ir jūsu reize, Šarlote, - sacīja Indriķis. - Vai jūs vaļsirdīgi atbildēsit uz maniem jautājumiem?
- Protams, - jaunā sieviete atbildēja. - Man nav ko slēpt. - Labi, Šarlote, - karalis teica. - Paskaidrojiet man gluži atklāti un reiz par visām reizēm, kāpēc pirms manām kāzām jūs mani lik cietsirdīgi noraidījāt, bet tagad esat daudz laipnāka? Kāpēc jūs tagad pret mani, neveiklo bearnieti, smieklīgo provinciāli, pret karali, kurš nabadzības dēļ nevar turēt spožus sava kroņa dārgakmeņus, izturaties labvēlīgāk?
- Indriķi, - atbildēja Šarlote, - jūs man liekat atminēt mīklu, kuru trīstūkstoš gadu laikā nav atminējuši visi pasaules gudrie. Nekad nejautājiet sievietei, kāpēc viņa mīl, jautājiel likai: "Vai jūs mani mīlat?"
- Vai jūs mani mīlat, Šarlote? - Indriķis jautāja.
- Es mīlu jūs, - Sovas kundze, burvīgi smaidīdama, atbildēja, ar savu skaisto roku pieskardamās sava mīļākā rokai.
Indriķis viņas roku saņčma savējā.
- Bet, - Indriķis turpināja, savu domu nomākts, - bet ja nu es atminu mīklu, kuru atminēt trīstūkstoš gadu veltīgi mēģinājuši visi pasaules gudrie? Ja es atminu šo mīklu vismaz attiecībā uz jums, Šarlote?
Sovas kundze nosarka.
- Jūs mani mīlat, - Indriķis turpināja. - Vairāk es neko, protams, nevaru vēlēties un jūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Bet jūs zināt, ka pilnīgi laimīgs cilvēks nejūtas nekad. Tāpēc mūs visus moca ziņkāre un mēs visu dzīvi meklējam nezināmo. Mana dārgā, sakiet, vai tā nebija karaliene Katrīna, kura jums pavēlēja mani mīlēt?
- Pieminot māti karalieni, runājiet klusāk, - Sovas kundze aizrādīja.
- Nieki! - Indriķis atteica tik bezrūpīgi un pārliecinoši, ka apmulsināja pat Šarloti. - Agrāk, kad mums bija sliktas attiecības, man tiešām bija jābaidās no labās mātes dusmām, bet kopš es esmu viņas meitas vīrs…
- Karalienes Margeritas vīrs! - Šarlote, greizsirdībā sarkdama, iebilda.
- Tagad jūs runājiet klusāk! - Indriķis aizrādīja. - Tātad, kopš es esmu viņas meitas vīrs, mēs esam labākie draugi pasaulē. Ko no manis prasīja? Liekas, ka tikai vienu: lai es pāreju katoļticībā. Pateicoties Bērtuļa naktij, tas ir noticis. Kopš tā laika mēs visi dzīvojam kā labi radinieki, kā ticīgi katoļi.
- Bet karaliene Margerita?
- Karaliene Margerita ir saite, kura mūs visus vieno.
- Viņa jums nav nekāds drošs atbalsts, jo neviens netic jūsu tuvajām attiecībām ar karalieni.
- Un tomēr tā ir. Uz šī spilvena es mierīgi atdusos jau trīs mēnešus.
- Indriķi, - Sovas kundze iesaucās, - tātad jūs esat mani mānījis un karaliene Margerita patiesi ir jūsu sieva!
Indriķis pasmaidīja.
- Ziniet, Indriķi, šie jūsu smaidi mani noved līdz izmisumam un dažreiz man briesmīgi gribas izskrāpēt jums acis, kaut arī jūs esat karalis.
- Tas liecina, ka manas māksloti tuvās attiecības ar karalieni tomēr atstāj zināmu iespaidu: ir brīži, kad jums tīkas izskrāpēt man acis tikai tāpēc, ka ticat šai tuvībai.
- Indriķi, Indriķi! - Šarlote pārmeta. - Man liekas, ka pats Dievs nezina jūsu domas!
- Mana dārgā, - teica Indriķis, - man šķiet, ka sākumā Katrīna pavēlēja jums manī iemīlēties. Tad ierunājās jūsu pašas sirds un tagad no šīm divām balsīm jūs klausiet vienīgi savai sirdsbalsij. Arī es jūs mīlu, mīlu no visas sirds!
Pils pulkstenis nosita desmit reizes.
- Sire, - teica Šarlote, - laiks atvadīties. Rīt agri man jābūt pie mātes karalienes.
- Jūs mani aizdzenat, dārgā? - Indriķis jautāja.
- Man ir skumji, Indriķi. Bet, ja es būšu skumja, ari jums kļūs garlaicīgi un jūs mani vairs nemīlēsit. Labāk būs, ja jūs aiziesit.
- Labi! Es iešu, ja jūs to vēlaties, Šarlote. Bet varbūt, ka jūs man tomēr atļausit uzkavēties jūsu vakara tualetes laikā?
- Aizkavēdamies šeit, jūs liktu gaidīt karalienei Margeritai!
- Šarlote, - Indriķis nopietni sacīja, - mēs vienojāmies par Navarras karalieni nekad nerunāt ne vārda, bet šovakar mēs par viņu vien runājam.