Sovas kundze nopūtās un apsēdās pie tualetes galdiņa. Indriķis nolika viņai blakus krēslu un ar celi uzmetās uz tā, atbalstīdamies pret atzveltni.
- Nu, mana mazā Šarlote, tagad aplūkosim jūsu daiļuma mākslu, daiiuma mākslu manis dēļ, lai ko citu jūs arī apgalvotu. Mans Dievs, cik te ir daudz dažādu smaržu, pūderu, pudelīšu un kārbiņu!
- Šķiet gan, ka daudz, - Šarlote nopūtās, - bet tomēr nepieliek, lai pilnīgi iekarotu jūsu majestātes sirdi.
- Nerunāsim taču vairs par politiku. Kam der šī mīkstā, smalkā otiņa? Lai nokrāsotu manas daiļās Junonas uzacis?
- Jā, sire, - baronese atsmaidīja, - jūs uzminējāt.
- Bet šīs jaunās ziloņkaula sukas?
- Matu izšķiršanai.
- Un šī glītā sudraba kārbiņa ar izgriezto vāciņu?
- To man atsūtīja Renē. Tā ir brīnišķīga ziede, kuru viņš man jau sen apsolīja, lai padarītu vēl maigākas lūpas, kuras jūsu majestāte dažreiz atzīst par maigām un reibinošām.
Lai apliecinātu daiļās sievietes vārdus, Indriķis aši noliecās un noskūpstīja viņas rožainās lūpas, kuras tā uzmanīgi aplūkoja lielā sudraba spogulī.
Šarlote pastiepa roku pēc sudraba kārbiņas, liekas, lai parādītu Indriķim, kā lietot ziedi, bet tad pie priekšistabas durvīm kāds pieklauvēja. Mīlētāji satrūkās.
- Klauvē, kundze! - teica Dariola, pavērusi aizkaru.
- Uzzini, kas tur ir, un atnāc pateikt, - Sovas kundze pavēlēja.
- Tas ir parfimērs Renē, kundze, - atgriezusies teica Dariola.
Dzirdēdams šo vārdu, Indriķis sarauca uzacis un sāka kodīt lūpas.
- Vai lai viņu noraidu? - Šarlote jautāja.
- Nē! - atbildēja Indriķis. -Maitre Renē nekad neklauvē bez vajadzības.
- Vai negribat ieiet lūgšanas istabā?
- Nē! Renē zina visu, arī to, ka es esmu pie jums.
- Laid iekšā! - baronese pavēlēja Dariolai.
Renē nekavējās ienākt. Viņš ātri pārskatīja istabu. Sovas kundze turpināja sēdēt pie tualetes galdiņa. Indriķis bija nometies uz dīvāna.
Šarloti apspīdēja svece. Indriķis atradās ēnā.
- Kundze, - Renē godbijīgi sacīja, - es atnācu atvainoties.
- Par ko, Renē? - baronese jautāja tajā laipnajā balsī, kādā skaistas sievietes aizvien uzrunā savus apgādātājus, kuri pūlas tās padarīt vēl daiļākas.
- Es jau sen solījos jums sagatavot ziedi jūsu burvīgajām lūpām, bet..
- Bet savu solījumu izpildījāt tikai šodien, vai ne? - Šarlote vaicāja.
- Šodien? - Renē atkārtoja.
- Jā, jūsu atsūtīto kārbiņu es saņēmu tikai šovakar.
- Ak tā! - noteica Renē, neizpratnē aplūkodams kārbiņu uz tualetes galdiņa, kura bija ļoti līdzīga kārbiņām viņa tirgotavā. - Es pavisam piemirsu, - viņš noņurdēja. - Vai jūs ziedi jau pamēģinājāt?
- Vēl ne. Tiklīdz es gribēju ieziest lūpas, nācāt jūs.
Renē sadrūma. To pamanīja Indriķis, kurš parasti visu novēroja.
- Renē, kas jums kaiš? - karalis jautāja.
- Man, sirel Nekas! - parfimērs atbildēja.
Renē paskatījās apkārt, apstaigāja visu istabu, uzmanīgi visu aplūkodams un paklausīdamies pie visām durvīm un aizkariem, tad apstājās iepriekšējā vietā un palūkojās uz Sovas kundzi un Indriķi.
Indriķim bija ass instinkts un viņš saprata mirkļa nopietnību, jauzdams, ka florencieša dvēselē noris kaut kāda cīņa. Palikdams ēnā un vērodams Renē gaiši apgaismoto seju, viņš teica:
- Jūsu apmeklējums ir pārāk vēls, Renē?
- Vai es, nelaimīgais, esmu jūsu majestāti iztraucējis? - vaicāja parfimērs, atkāpdamies uz durvju pusi.
- Nepavisam ne! Es tikai kaut ko gribu zināt.
- Ko, sire?
- Vai jūs cerējāt mani še ieraudzīt?
- Es biju par to pārliecināts.
- Tātad jūs gribējāt mani salikt?
- Esmu laimīgs, jūs šeit sastapdams.
- Jums man ir kas sakāms? - Indriķis jautāja.
- Varbūt, sirel - Renē atbildēja.
Šarlote nosarka. Viņa baidījās, ka Renē nesāk stāstīt par viņas agrāko izturēšanos pret Navarras karali. Izlikdamās, ka ir aizņemta ar savu tualeti un nedzird sarunu, viņa atvēra kārbiņu.
- O, Renē, cik jūs esat jauks cilvēks! - viņa iesaucās. - Ziedei ir ļoti skaista krāsa. Parādīdama jums godu, es tūlīt izmēģināšu jūsu jauno brīnumu.
Turēdama vienā rokā sudraba kārbiņu, viņa ar otras rokas pirksta galiņu paņēma nedaudz ziedes, lai to uzziestu sev uz lūpām.
Renē satrūkās.
Baronese smaidīdama tuvināja pirkstu lūpām.
Renē nobālēja.
Indriķis, vēl arvien sēdēdams ēnā, abus uzmanīgi novēroja, neizlaizdams no acīm ne Šarlotes kustības, ne Renē izbailes.
Kad Šarlotes roka jau gandrīz bija pieskārusies lūpām, Renē to satvēra tai mirkli, kad Indriķis pielēca kājās, lai darītu tāpat.
Neviena nepamanīts, viņš atkal atslīga uz dīvāna.
- Mazliet pagaidiet, kundze! - Renē, piespiesti smaidīdams, teica. - Lai lietotu ziedi, jāuzklausa daži aizrādījumi.
- Kas man tos dos?
- Es.
- Kad?
- Tiklīdz es viņa majestātei Navarras karalim būšu pateicis, kas man viņam sakāms.
Šarlote ieplēta acis. Viņa nojauta, ka noliek kaut kas noslēpumains, viņai nesaprotams. Izbrīnīta viņa aplūkoja sudraba kārbiņu un ar sarkano ziedi notriepto pirkstgalu. Indriķis piecēlās, neuzkrītoši piegāja pie Šarlotes un noliecās, lai noskūpstītu viņas sārti notraipīto roku.
- Vienu mirkli! - Renē viņu aizturēja. - Vienu mirkli! Vispirms, kundze, nomazgājiet savas skaistās rokas ar šīm Neapoles ziepēm, kuras es aizmirsu atsūtīt jums kopā ar ziedi. Tāpēc es tās atnesu pats.