- Fransuā! Lūk, jūs gan esat pārdrošs!
- Kas tad daiļajai Šarlotei kaiš? - Alansonas hercogs vaicāja.
- Isti nezinu, - atbildēja Indriķis, palaizdams zirgu lēkšos. - Dariola stāsta, ka esot stipras galvassāpes un liels vispārējs nogurums.
- Un tas jums traucēs būt mūsu sabiedrībā? - hercogs jautāja.
- Kāpēc? Jūs zināt, cik ļoti es mīlu medības un ka nekas nevar mani piespiest no šī prieka atteikties.
- Un tomēr šoreiz jums no tām būs jāatsakās, Indriķi, - teica hercogs, vispirms parunājies ar kādu istabā, ko Indriķis neredzēja. - Viņa majestāte atsūtījusi ziņu, ka medības ir atceltas.
- Kāpēc? - Indriķis neapmierināti iesaucās.
- No Nevērās hercoga saņemtas, liekas, svarīgas vēstules, tāpēc sasaukta apspriede, kurā piedalās karalis, māte karaliene un mans brālis Anžū hercogs.
- O! - Indriķis klusu iesvilpās. - Laikam jaunas ziņas no Polijas? Nu, tādā gadījumā man te nav ko jādelēt, riskējot šajā atkalā nolauzt kaklu. Uz redzēšanos!
Viņš aizjāja pie de Muī.
- Palūdz kādu savu biedru tevi nomainīt, - viņš teica. - Palīdzi staļļa puisim atseglot zirgu, un tad aiznes seglus sedliniekam. Viņš šodien vēl nepaguva pabeigt visus izšuvumus. Tad atnāc pie manis ar atbildi.
De Muī steidzās izpildīt karaļa pavēli. Viņš pamanīja, ka Alansonas hercogs, kuram laikam bija radušās aizdomas, vairs nebija pie loga.
Un tiešām, tiklīdz de Muī bija pazudis aiz vārtiem, tā pagalmā ienāca Alansonas hercogs.
Sargkareivis tagad bija īsts šveicietis.
Kareivi uzmanīgi aplūkojis, hercogs uzrunāja Indriķi.
- Man liekas, ka jūs nupat sarunājāties ar citu cilvēku? - viņš jautāja.
- Jā. Tas bija viens no manējiem, kuru es norīkoju šveiciešu sardzē. Viņš aizgāja izpildīt kādu manu pavēli.
- Ā! - hercogs noteica, it kā būdams apmierināts ar šo atbildi. - Kā klājas Margeritai?
- Es tūdaļ iešu pie viņas.
- Vai tad jūs kopš vakardienas neesat viņu redzējis?
- Es gribēju ieiet pie viņas ap vienpadsmitiem vakarā, bet Gijona teica, ka viņa ir ļoti nogurusi un jau devusies gulēt.
- Arī tagad jūs viņu nesastapsit. Viņa izgāja.
- Tiešām, es gluži piemirsu, - sacīja Indriķis. - Viņa gribēja apmeklēt Pasludināšanas ordeņa klosteri.
Saruna neveicās, acīmredzot Indriķis bija nolēmis atbildēt tikai uz jautājumiem. Tā Alansonas hercogs un Navarras karalis šķīrās. Pirmais solījās ieiet, lai uzzinātu par jaunsaņemto vēsti, otrs devās uz savām istabām. Piecas minūtes vēlāk pie Indriķa durvīm kāds pieklauvēja.
- Kas tur ir? - viņš jautāja.
- Sire, - Indriķis izdzirdēja labi pazīstamo de Muī balsi, - es atnesu sedlinieka atbildi.
Redzami uztrauktais Indriķis ielaida jaunekli un uzmanīgi aizslēdza durvis.
- Tas esat jūs, de Muī? - viņš vaicāja. - Bet cs cerēju, ka jūs būsit pārdomājis.
- Sire, es domāju jau trīs mēnešus un secināju, ka laiks sākt strādāt.
Indriķis bailīgi paskatījās visapkārt.
- Neraizējaties, sire, - sacīja de Muī, - mēs esam vieni un es jūs ilgi neaizkavēšu, jo laiks ir dārgs. Jums, majestāte, jāsaka tikai viens vārds un mēs atkal atgūsim visu zaudēto un savu ticību. Runāsim' īsi un vaļsirdīgi.
- Es klausos, manu varonīgo dc Muī! - atbildēja Indriķis, redzēdams, ka no paskaidrojumiem neizvairīsies.
- Vai tā ir taisnība, ka jūsu majestāte atteikusies no protestantu reliģijas?
- Taisnība! - Indriķis atbildēja. .
- Vārdos vai no visas sirds?
- Mēs nevaram liegt Dievam pateicību, ja viņš mums izglābis dzīvību, • atbildēja Indriķis, pūlēdamies izvairīties no noteiktas atbildes, kā viņš to sarežģītās situācijās arvien darīja. - Dievs man skaidri parādīja savu žēlastību, glābdams mani no lielām briesmām.
- Sire, atzīstaties vienā lietā.
- Kādā?
- Ka jūs atsakāties no ticības nevis pārliecības, bet gan aprēķina dēļ. Jūs pārgājāt katoļticībā, lai karalis jūs nenogalinātu, bet ne jau tāpēc, ka Dievs izglāba jums dzīvību!
- Lai kā tas arī nebūtu, de Muī, es tomēr esmu katolis!
- Un tāds arī paliksit? Vai izdevīgā gadījumā, kad, neriskēdami ar dzīvību, varēsit rīkoties pēc brīvas sirdsapziņas, jūs atkal nepieņemsit protestantu ticību? Taisni tagad šī iespēja ir: Larošē apvērsums, Rusijona un Bearna gaida tikai vienu vārdu, lai pievienotos, Gijennā visi gaida karu. Sakiet, ka jūs esat kļuvis par katoli piespiedu kārtā, un es galvoju par iūsu nākotni!
- Manas kārtas muižniekus nevar piespiest, mans dārgais de Muī. Es visu darīju pēc brīvas gribas.
- Bet, sirel - iesaucās jauneklis, kura sirds Indriķa negaidītās pretošanās dēļ sažņaudzās sāpēs. - Vai jūs nepadomājāt, ka ar to jūs mūs pametat…nododat!
Indriķis palika vienaldzīgs.
- Jā, jūs mūs nododat, - de Muī turpināja. - Nežēlodami dzīvību, daudzi mūsējie ieradušies šeit, lai glābtu jūsu godu un brīvību. Mēs sagatavojām visu, lai jūs iegūtu troni! Sire, padomājiet labi! Jums būs ne tikai brīvība, bet arī vara un tronis. Pēc diviem mēnešiem jūs pats varēsit izvēlēties, kam būt karalim - Navarrai vai Francijai.
Indriķa acis pēc jaunekļa pēdējiem vārdiem iemirdzējās.
- De Muī, - viņš teica, - man nekas nedraud. Es esmu katolis, Margeritas vīrs, karaļa Kārļa brālis un mātes karalienes Katrīnas znots. Stāvoklis, kādu es ieņemu, pateicoties šīm radniecīgajām attiecībām, dod man tiesības, bet reizē uzliek arī zināmas saistības.
- Kam lai tic, augstība? - dc Muī jautāja. - Runā, ka jūsu laulības nav īstas, ka jūsu sirds ir brīva, ka karalienes Katrīnas naids…