- Meli, meli! - bearnietis viņu strauji pārtrauca. - Jā, jūs esat nekautrīgi piekrāpts, mīļais draugs. Dārgā Margerita ir mana mīļā sieva, Katrīna - mana māte, bet karalim Kārlim IX pieder mana sirds un dzīvība.
Dc Muī nodrebēja, un viņa lūpās pavizēja gandrīz vai nicinošs smaids.
- Sire, tad šādu, - viņš teica, gurdi nolaizdams rokas un dzēlīgi lūkodamies uz karali, it kā gribēdams ieskatīties viņa dvēselē, - tad šādu atbildi es aiznesīšu saviem brāļiem! Es viņiem teikšu, ka Navarras karalis pastiepj savu roku un atdod sirdi hugenotu slepkavām, ka jūs esat mātes karalienes lišķis un Morvela draugs.
- Mīļais de Muī, - sacīja Indriķis, - tūliņ beigsies apspriede pie karaļa un man jāiet pie viņa. Gribu zināt, kāpēc viņš atlika šorīt iecerētās medības. Ardievu! Sekojiet manam paraugam, dārgais draugs! Atmetiet politikai ar roku, pārnāciet karaļa pusē un pieņemiet katoļticību!
Un Indriķis jaunekli gandrīz vai ar varu izbīdīja priekšistabā.
Dc Muī izbrīns pārvērtās niknumā. Kad durvis aizvērās, jaunekļa sirdi sagrāba smeldzošas sāpes. Paķēris cepuri, viņš to nosvieda uz grīdas un sāka mīdīt ar kājām, kā vērsis to dara ar maradora mēteli.
- Velns lai parauj! - viņš kliedza. - Nožēlojamais karalis! Man tiešām būtu prieks, ja kāds mani šeit nogalinātu, lai uz mūžu viņu aptraipītu ar manām asinīm.
- Klusāk, de Muī! - aiz pusatvērtajām durvīm atskanēja kāda balss. - Klusāk! Jūs var noklausīties vēl arī kāds cits.
De Muī pagriezās un ieraudzīja mētelī satinušos Alansonas hercogu, kurš pa durvīm bija izbāzis galvu, lai pārliecinātos, ka bez viņa un de Muī neviena cita gaitenī nav.
- Alansonas hercogs! - dc Muī iesaucās. - Es esmu pagalam!
- Gluži otrādi, - hercogs noņurdēja. - Jūs varbūt esat atradis meklēto. Lūk, pierādījums - es negribu, lai piepildītos jūsu vēlēšanās un kāds jūs šeit nogalinātu. Kāpēc izliet asinis pie Navarras karaļa durvīm? Sekojiet man!
Un hercogs atvēra lielās durvis, kuras līdz šim bija turējis pusvirus.
- Šai istabā dzīvo divi muižnieki no manas svītas, - hercogs teica. - Šeit neviens mums netraucēs un mēs varēsim izrunāties gluži atklāti. Nāciet iekšā, monsieur.
- Labi, augstība! - satriektais sazvērnieks teica. Un viņš iegāja istabā, kuras durvis Alansonas hercogs aizslēdza tikpat steidzami, kā to bija darījis Navarras karalis.
De Muī bija ļoti noskaities. Viņš dusmās nevaldījās un bija gatavs nolādēt visu un visus. Bet pamazām jaunā hercoga Fransuā ciešais un vēsais skatiens uz hugenotu kapteini atstāja tādu pašu iespaidu, kā ledains ūdens uz žūpu.
- Ja es nemaldos, - viņš sacīja, - jūsu gaišība vēlas ar mani runāt?
- Jā, monsieur de Muī, - teica Fransuā. - Lai gan jūs esat pārģērbies, jūsu seja man šķita pazīstama, bet, kad jūs sveicinājāt manu brāli Indriķi, es jūs pazinu. Tā! Tātad Navarras karalis jūs neapmierina?
- Jūsu gaišība!
- Būs jau labi! Runājiet vaļsirdīgi! Es esmu jūsu draugs, lai gan jūs to varbūt nezināt.
Es nezinu, ko jūsu gaišībai teikt. Tas, ko es sacīju Navarras karalim, nevar jūs interesēt. Turklāt, - de Muī piebilda, pūlēdamies to pateikt pavisam vienaldzīgi, - tie bija tikai nieki.
- Un šo nieku dēļ jūs uzņēmāties iekļūt Luvras pilī, nežēlodams savu dzīvību, kura ir zelta vērta. Visi taču zina, ka jūs, Navarras karalis un princis Kondē esat hugenotu galvenie vadoņi.
- Ja jūs tā domājat, augstība, tad rīkojieties ar mani tā, kā tas pienākas karaļa Kārļa brālim un karalienes Katrīnas dēlam.
- Kāpēc tad tā? Es taču jums teicu, ka esmu jūsu draugs. Sakiet man visu taisnību.
- Gaišība, es zvēru… > *
- Nezvēriet, monsieur! Reformātu ticība aizliedz zvērestus, nemaz jau nerunājot par nepatiesiem zvērestiem.
De Muī savilka uzacis.
- Ticiet man, ka es zinu visu, - hercogs atkārtoja.
De Muī turpināja klusēt.
- Jūs vēl šaubāties? - princis laipni, bet noteikti jautāja. - Nekas, tad man vajadzēs jūs pārliecināt, mīļo de Muī. Tad jūs redzēsit, vai es būšu kļūdījies. Vai jūs nupat manam svainim Indriķim nepiedāvājāt savu un savu piekritēju palīdzību, lai nostiprinātu viņu uz Navarras karaļvalsts troņa?
Dc Muī izbailēs paskatījās hercogā.
- Un viņš noteikti jūsu priekšlikumu noraidīja!
Izbrīnā sastindzis, de Muī turpināja klusēt.
- Vai jūs viņam neatgādinājāt jūsu agrāko draudzību un ticību? Vai beidzot jūs nekārdinājāt Navarras karali ar tik rožainām cerībām, ka viņš gluži apmulsa - ar cerībām iegūt Francija kroni? Nē? Vai nu es
saku patiesību? Vai jūs bearnietim to nepiedāvājāt?
- Gaišība! - de Muī iesaucās, - tas ir pārāk patiesi, ka es patlaban 4 šaubos, vai man nevajadzētu jūsu karalisko gaišību apvainot melos. Tad
mēs šajā istabā varētu izcīnīt divkauju un mūsu abu nāve briesmīgo noslēpumu paņemtu līdzi un tas nekad nenāktu gaismā.
- Lēnāk, varonīgo de Muī, lēnāk! - Alansonas hercogs gluži mierīgi aizrādīja, dedzīgā jaunekļa draudus nemaz neievērodams. - Noslēpumsl saglabāsies vēl labāk, ja mēļš abi paliksim dzīvi. Lieciet zobena rokturi mierā un uzklausiet mani! Es jums trešo reizi atkārtoju, ka esmu jūsu draugs. Atbildiet man kā draugam! Vai Navarras karalis tiešām atteicās no piedāvājuma?
- Jā, gaišība! Es varu atzīties, jo šī atzīšanās kaitē vienīgi man.
- Vai, iznākdams no viņa istabas un mīdīdams savu cepuri, jūs nekliedzāt, ka viņš ir nožēlojams karalis un nav cienīgs būt jūsu vadonis?
- Taisnība, jūsu gaišība! Tā es teicu.