- Un jūs tā arī tagad domājat?
- Vairāk, kā jebkad agrāk, gaišība!
- Labi, monsieur, de Muī! Sakiet man, vai es, Indriķa II dēls un Francijas kroņprincis būtu cienīgs jūsu kareivju vadonis? Vai jūs uzskatiet mani par tik godīgu, lai ticētu manam vārdam?
- Jūs, gaišība! Jūs un hugenotu vadonis!?
- Kāpēc ne? Jūs taču zināt, ka tagad ir atgriešanās laiki. Indriķis ir kļuvis par katoli, es varu pāriet protestantu ticībā.
- Protams, gaišība. Bet cs tomēr gaidu jūsu paskaidrojumus…
- Tas viss ir ļoti vienkārši. Savus politiskos principus es jums izskaidrošu divos vārdos. Mans brālis Kārlis nogalina hugenotus, lai varētu netraucēti valdīt. Mans brālis Anžū hercogs ļauj viņus nogalināt, jo viņš ir mana brāļa Kārļa mantinieks, bet karalis Kārlis, kā jūs zināt, ļoti bieži slimo. Ar mani… ir savādāk. Es nekad nebūšu Francijas karalis, jo man ir divi vecākie brāļi. Turklāt manas mātes un brāļa naids attālina mani no troņa vēl vairāk nekā dabas likums. Man nav nekādu cerību: ne uz ģimenes laimi, ne uz slavu, ne uz troni. Un man taču ir tikpat dižciltīga sirds kā maniem brāļiem. Nu, lūk, dc Muī! Ar zobenu es gribu iegūt kroni Francijas karaļvalstī, kuru viņi tagad noslīcina asinīs! Paklausieties, de Muī, ko es gribu darīt! Es gribu kļūt par Navarras karali, bet ne jau saskaņā ar mantošanas tiesībām. Lai mani ievēl. Un ievērojiet, ka jūs tam nedrikstat pretoties. Es neesmu viltus varmāka, jo mans brālis Indriķis jūsu priekšlikumus noraida un atklāti atzīst, ka Navarras karaļvalsts ir tikai sapnis. Bearnas Indriķis nevar jums dot neko; es jums došu zobenu un vārdu. Alansonas Fransuā, Francijas karaļnama princis, māk aizstāvēt savus līdzbiedrus vai sabiedrotos, sauciet, kā gribat. Nu, ko jūs atbildēsit uz manu priekšlikumu, de Muī?
- Tas mani pārsteidza, gaišība.
- Murns būs jāpārvar daudz šķēršļu, de Muī. Sākumā karaļa dēlam un brālim, kurš pats jums piedāvājies, neizvirziet pārāk lielas prasības.
, - Gaišība, es jums piekristu, ne mirkli nevilcinādamies, ja tas būtu atkarīgs vienīgi no manis. Mums ir padome, un kaut gan jūsu priekšlikums ir visai vilinošs, varbūt tieši tāpēc partijas vadoņi to nepieņems bez zināmiem noteikumiem.
- Tā ir cita runa. Jūsu atbilde liecina, ka jūs esat godīgs un uzmanīgs cilvēks. No manas sarunas ar jums varat spriest par manu godīgumu. Izturieties pret mani kā pret cilvēku, kuru cienī, nevis kā pret princi, kuram melo. De Muī, vai man ir cerības?
- Ticiet man, gaišība, ja jūs gribat zināt manas domas, tad varu jums apgalvot, ka pēc tam, kad Navarras karalis manu priekšlikumu noraidīja, jūsu sekmes ir nodrošinātas. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka man katrā ziņā jāaprunājas ar mūsu galvenajiem vadoņiem.
- Tad dariet to, - teica Alansonas hercogs. - Kad jūs dosit man atbildi?
De Muī klusēdams paskatījās uz princi. Likās, ka viņš bija kaut ko apņēmies un tāpēc teica:
- Gaišība, dodiet man savu roku! Lai Francijas dēla roka pieskaras manai, tad es ticēšu, ka tā nav nodevība.
Princis spēcīgi saspieda dc Muī roku.
- Tagad es esmu apmierināts, augstība, - jaunais hugenots teica. - Ja mūs kāds nodos, es jūs aizstāvēšu. Citādi es par jums negalvoju.
- Kam jūs visu to stāstīsit, de Muī, pirms neesat man pateicis, kad jūs dosit atbildi?
- Tad jūs dabūtu zināt, kur atrodas mūsu vadoņi. Ja es teiktu, ka šovakar, kad jūs zinātu, ka viņi atrodas Parīzē.
Pie šiem vārdiem de Muī cieši ieskatījās jaunā prinča viltīgi zibošajās acīs.
- Labi, labi, - hercogs teica. - Es redzu, jūs vēl arvien šaubāties, de Muī. Protams, es nevaru prasīt, lai jūs man uzreiz uzticētos. Vēlāk jūs iepazīsit mani labāk. Mūs saistīs kopējas intereses, un tad jūsu aizdomas gaisīs. Tātad šovakar es saņemšu atbildi?
- Jā, gaišība, šovakar! Mums nav laika vilcināties. Kur es jūs varēšu satikt?
- Luvras pilī, šai pašā istabā.
- Bet šai istabā taču kāds dzīvo? - sacīja de Muī, ar acīm norādīdams uz divām gultām, kas stāvēja viena pretī otrai.
- Jā, šeit dzīvo divi mani muižnieki.
- Augstība, man liekas, ka no manas puses būtu neprāts vēlreiz apmeklēt Luvru.
- Kāpēc?
- Ja es nespēju noslēpties no jūsu augstības gaišajām acīm, tad ari citi var mani pazīt. Bet es tomēr ieradīšos Luvrā, ja jūs izpildīsit manu lūgumu.
- Kādu?
- Dodiet man apliecību!
- De Muī, - teica hercogs, - ja pie jums atradīs manu apliecību, jūs tas neglābs, bet es būšu pazudis. Jūsu labā es kaut ko varu darīt tikai ar vienu noteikumu: citu acīs mums jābūt svešiniekiem. Ja par mūsu attiecībām uzzinās mans brālis vai māte, tas man maksās dzīvību. Manas personīgās intereses prasa, lai es jūs aizsargātu. Man jāpatur brīvas rokas, jārīkojas slepenībā, tikai tad es jums varēšu dot solīto. Neaizmirstiet to! Vēlreiz drosmi! Paļaujieties uz maniem vārdiem un šovakar ierodieties Luvras pilī!
- Kā lai es ierodos? Es taču nevaru ierasties Luvrā šādā apģērbā. Tas derīgs priekšistabā vai pagalmā. Ja es uzvilkšu savas drēbes, būs vēl ļaunāk, tad mani tūdaļ pazīs.
- Pagaidiet, es pameklēšu… Lūk!
Pārskatījis istabu, hercogs pamanīja gultā nomesto la Mola krāšņo tērpu - grezno, ar zeltu izšūto ķirškrāsas mēteli, cepuri ar baltu spalvu un zelta un sudraba margrietiņām izšūtu saiti, kā arī baltu atlasa kamzoli.
- Vai jūs redzat šo kamzoli? - hercogs jautāja. - Tas ir mana galminieka un lielā švīta grāfa de la Mola apģērbs. Viņa uzvalks galmā sacēla veselu pārsteiguma vētru un tajā la Molu pazīst jau no tālienes. Es jums iedošu viņa drēbnieka adresi. Samaksājiet drēbniekam divkāršu cenu un vakarā jūs saņemsit tādu pašu tērpu.
Tiklīdz Alansonas hercogs bija to izteicis, tā gaitenī atskanēja soļi un kāds slēdza vaļā durvis.