- Kas tur ir? - sauca hercogs, mezdamies pie durvīm un aizgrūzdams aizbīdni.
- Velns un elle! - aiz durvīm kāds dusmojās. - Dīvains jautājums. Kas gan esat jūs? Ir nu gan joks! Es ierodos savā mājā un man prasa, kas es esmu!
- Tas esat jūs, monsieur de la Mol?
- Protams, es. Bet jūs?
Kamēr la Mols brīnījās, kas aizņēmis viņa istabu, Alansonas hercogs, ar vienu roku turēdams aizbīdni un ar otru aizklādams atslēgas caurumu, pagriezās pret de Muī.
- Vai jūs pazīstat grāfu de la Molu? - viņš jautāja.
- Nē, gaišība.
- Bet viņš jūs?
- Nedomāju.
- Tad viss ir kārtībā. Tomēr jūs labāk pagriežaties un izliekaties, ka lūkojaties pa logu.
Alansonas hercogs vēlreiz paskatījās uz dc Muī un, redzēdams, ka viņš pagriež muguru, atvēra durvis.
- Jūsu augstība! - pārsteigtais la Mols iesaucās, kāpdamies atpakaļ. - O, atvainojiet, gaišība, atvainojiet!
- Nekas, monsieur, nekas. Man ievajadzējās jūsu istabu, lai pieņemtu kādu cilvēku.
- Lūdzu, augstība! Atļaujiet tikai man paņemt mēteli un cepuri. Šonakt Grēva laukumā man uzbruka laupītāji un tos nozaga.
- Tiešām, grāf, jūsu uzvalks ir ļoti cietis, - Alansonas hercogs smaidīja, pats pasniegdams la Molam prasītos apģērba gabalus. - Droši vien jums ir bijusi darīšana ar veikliem puišiem!
La Mols saņēma mēteli un cepuri, palocījās un izgāja priekšistabā, nemaz nepainteresējies, ko hercogs dara viņa istabā. Luvrā valdīja paradums, ka prinči izmanto viena otra uzticama muižnieka istabu, lai satiktos ar personām, kuras savā dzīvoklī nebija izdevīgi uzņemt.
Dc Muī piegāja pie hercoga, un viņi abi sāka klausīties, kad la Mols aizies. Viņš pats tos izglāba no neziņas. Sakārtojis apģērbu, la Mols vēlreiz pienāca pie durvīm un uzprasīja:
- Atvainojiet, augstība, vai jūs neesat redzējis grāfu Kokonnu?
- Nē, grāfa kungs. Dīvaini. Viņam taču šorīt jābūt sardzes dienestā.
- Tad viņš būs nogalināts, - ai/iedams norūca la Mols.
Hercogs brīdi klausījās viņa soļu gaistošā troksnī, tad atvēra durvis un sacīja de Muī:
- Palūkojieties viņā labi un papūlaties piesavināties viņa cēlo gailu.
- Es darīšu visu iespējamo, kaut gan cs neesmu dāmu mednieks, bet tikai kareivis, - de Muī atteica.
- Ņemiet vērā, - hercogs piekodināja, - es ap pusnakti jūs gaidīšu šajā gaitenī. Ja abu kavalieru istaba būs brīva, es jūs pieņemšu tajā; ja ne, mēs atradīsim citu.
- Labi, gaišība.
- Tātad šovakar, pirms pusnakts!
- Šovakar, pirms pusnakts.
- Vēl, de Muī, atcerieties! Kad ejat, viciniet labo roku, tas ir grāfa dc la Mola paradums.
XXIV
Tizona un Klošperšē iela
La Mols gandrīz skriešus metās ārā no Luvras pils un devās uz Parīzi meklēt nabaga Kokonnu.
Vispirms viņš gāja uz maitre Hurjēra viesnīcu Arbrsekas ielā. Pēdējā laikā Kokonna bija ļoti aizrāvies ar Amoru, Bakhu un Cerēru un pielūdza gan vienu, gan otru. Varēja būt, ka, šos jaukumus medīdams, viņš bija iemaldījies "Skaistajā zvaigznē".
Bet tur pjemontietis nebija. La Hurjērs nebija aizmirsis doto solījumu un diezgan laipni la Molam piedāvāja brokastis. Lai gan viņu bija pārņēmis nemiers, mūsu muižnieks brokastis notiesāja ar lielu apetīti.
Apmierinājis izsalkumu, viņš atkal sāka meklēt Kokonnu. Grēva laukuma tuvumā la Mols ieraudzīja to vietu, kur, kā viņš bija teicis Alansonas hercogam, naktī bija uzbrukuši laupītāji.
Cīņas vietā la Mols atrada savas cepures spalvu. Ar skumjām to aplūkodams, viņš izdzirda smagus soļus un kāda rupja balss uzkliedza, lai dodot ceļu. La Mols, pacēlis galvu, ieraudzīja nestuves, kurām pa priekšu gāja divi pāži, un kuras pavadīja ieročnesējs.
La Molam nestuves šķita pazīstamas un viņš strauji atkāpās.
- Grāf de la Mol! - atskanēja maiga balss un daiļa, atlasbalta roka pavēra nestuvju aizkarus.
- Jā, kundze, tas esmu es, - palocīdamies atbildēja la Mols.
- Jums rokā ir spalva, - dāma nestuvēs turpināja. - Vai tik jūs neesat iemīlējies, manu dārgo grāf, un nemeklējat pazaudētās pēdas?
- Jā, augstība, es patiesi esmu neprātīgi iemīlējies, - la Mols atbildēja. - Bet šoreiz es atradu savas pēdas, kaut gan tās nemeklēju. Vai es drīkstu vaicāt, kā jūsu majestāte jūtas?
- Pavisam labi, grāf. Nekad es vēl neesmu jutusies tik apmierināta. Liekas, ka tas ir tāpēc, ka es visu nakti pavadīju kādā vientuļā klosterī.
- Klosterī? - jautāja la Mols, uzmezdams Margeritai dīvainu skatienu.
- Kas tur ko brīnīties?
- Vai es nebūšu pārdrošs, jautādams - kurā?
- Protams, monsieur, tas nav nekāds noslēpums: es biju Parādīšanās ordeņa klosterī. Bet ko jūs šeit darāt, turklāt tik uztraukts?
- Madame, arī es nakti pavadīju vientulībā, turklāt minētā klostera tuvumā. Tagad cs meklēju pazudušo draugu un atradu šo spalvu.
- Vai tā pieder jūsu draugam? Jūs mani baidāt. Tā ir bīstama vieta.
- Nomierinieties, majestāte, spalva pieder man. Es to pazaudēju ap pieciem rītā, glābdamies no četriem bandītiem, kuri, šķiet, ļoti gribēja mani nonāvēt.
Margerita izbailēs gandrīz vai iekliedzās.
- Pastāstiet, kā tas notika? - viņa lūdza.
- Ļoti vienkārši, kundze. Kā jau cs jūsu majestātei teicu, pulkstenis bija pieci no rīta…
- Un piecos rītā jūs jau atstājāt pili?
- Piedodiet, majestāte, - la Mols atbildēja, - es vēl nebiju tur atgriezies.
- O, grāfa kungs, atgriezties mājās piecos rītā ir pārāk vēls laiks! - Margerita rājās ar zobgalīgu smaidu, ko la Mols atzina par apburošu. - Jūs bijāt pelnījis sodu.