- Es jau ari nesūdzos, augstība, - padevīgi palocījies, la Mols atbildēja. - Ja mani arī būtu nogalinājuši, pat tad es būtu simtreiz laimīgāks, nekā to esmu pelnījis. Tātad, es atgriezos pārāk vēlu, vai pārāk agri - kā vēlaties, - no tā laipnā nama, kur pavadīju nakti. Pēkšņi aiz kādas mājas stūra parādījās četri nelieši un dzinās man pakaļ, draudēdami ar dīvaini gariem nažiem. Man bija jāglābjas bēgot, jo biju aizmirsis savu zobenu.
- O, es saprotu, - Margerita sacīja, turklāt viņas sejiņa bija gluži naiva. - Jūs ejat pēc sava zobena.
La Mols uzmanīgi paskatījās uz karalieni, it kā viņā būtu radušās kādas šaubas.
- Es to labprāt darītu, - viņš teica, - jo mana zobena asmens nav peļams, bet es nezinu, kur šis nams atrodas.
- Kā, monsieur* - Margerita iesaucās. - Jūs nezināt, kur pārnakšņojāt?
- Nē, madame. Velns lai mani parauj, ja es kaut ko atceros!
- Savādi! Tas taču ir īsts romāns!
- Jā, kundze, mans piedzīvojums ļoti līdzinās romānam.
- Pastāstiet to!
- Tas būs garš.
- Nekas, man laika ir diezgan.
- Un ļoti neticams.
- Vēl labāk - es esmu ļoti lētticīga.
- Vai jūsu majestāte pavēl?
- Jā, ja tas ir nepieciešams!
- Es paklausu. Vakar vakarā, atvadījušies no divām burvīgām dāmām, ar kurām es un Kokonna pavadījām vakaru Senmišela ielā, mēs devāmies" pie maitre la Hurjēra ēst vakariņas.
- Kas tas par Hurjēru?
- Maitre la Hurjērs, kundze, - atbildēja la Mols, atkal mazliet neuzticīgi palūkodamies uz Margeritu, - maitre la Hurjērs ir saimnieks viesnīcā "Skaistā zvaigzne" Arbrsekas ielā.
- Labi. Tātad jūs ar savu draugu Kokonnu pie maitre la Hurjēra ēdāt vakariņas?
- Jā, majestāte, ar savu draugu Kokonnu. Pēkšņi ienāca kāds svešinieks un pasniedza mums katram pa zīmītei.
- Vai ar vienādu saturu?
- Jā! Tur bija tikai daži vārdi: "Jūs gaida Svētā Antonija ielā, iepretim Žuī ielai."
- Vai zīmītes bija bez paraksta? - Margerita prašņāja.
- Nē. Paraksta vietā stāvēja trīs brīnišķīgi vārdi, daudzzīmīgi, vilinoši vārdi.
- Kas tie biia nar vārdiem?
- Eross, Kupidons, Amors.
- Tie tiešām ir skaisti vārdi. Vai viņi pildīja solījumu?
- O, vēl vairāk, tūkstoš reižu vairāk! - la Mols sajūsmā gavilēja.
- Turpiniet! Es gribu zināt, kas ar jums notika Svētā Antonija ielā, iepretim Žuī ielai.
- Ar mutautiņiem rokās mūs tur sagaidīja divas kalpones. Viņas uzstāja, lai mēs atjaujam aizsiet acis. Jūs, majestāte, sapratīsit, ka mēs nepretojāmies, bet paklausījām bez bailēm. Mana ceļvede aizveda mani pa kreisi, bet mans draugs aizgāja labi. Tur mēs šķīrāmies.
- Kas notika tālāk? - Margerita jautāja, cerēdama jauno grāfu pieķert.
- Nezinu, kurp aizveda manu draugu, var būt, ka uz elli. Es gan nokļuvu paradīzē.
- No kurienes jūs pārāk lielās ziņkārības dēļ izdzina?
- Gluži pareizi, kundze, jūs ļoti labi zīlējat. Nepacietīgi es gaidīju rītausmu, lai redzētu, kur cs īsti atrodos, bet puspiecos atkal ienāca tā pati kalpone, aizsēja man acis un izveda mani no nama. Panākusi līdzi apmēram simts soļus, viņa mani nozvērināja nenoņemt no acīm saiti, pirms nebūšu noskaitījis līdz piecdesmit, un aizgāja. Es noskaitīju līdz piecdesmit, noņēmu saiti un redzēju, ka atrodos uz Svētā Antonija ielas, iepretīm Žuī ielai.
- Un tad?
- Tad, kundze, es jutos tik laimīgs, ka nemaz neievēroju, ka man uzbrūk četri nelieši, no kuriem ar pūlēm varēju atrauties. Bet tagad, kad esmu atradis šo spalvu, mana sirds priekā dreb.
Spalvu es uzglabāšu kā aizvadītās svētlaimīgās nakts dārgāko piemiņu. Tikai viens gan manu prieku mazina… Es nezinu, kur atrodas mans draug§.
- Vai viņš Luvrā nav atgriezies?
- Nē, kundze. Es viņu nesekmīgi izmeklējos visur.
La Mols noskumis izpleta rokas, turklāt viņa mētelis atvērās, atsedzot stipri saplēsto kamzoli.
- Mans Dievs, kāds gan izskatās jūsu kamzolis! - Margerita iesaucās.
' - Jā, kamzolis ir nožēlojams, - atbildēja la Mols, kuram nebija
patīkami, ja kāds to redzēja. - Redziet, kundze, redziet!
- Kāpēc neuzvilkāt citu kamzoli, kad bijāt atgriezies Luvrā? - karaliene prasīja.
- Mana istaba bija aizņemta.
- Jūsu istaba aizņemta? - Margerita brīnījās un viņas acīs atplaiksnījās ziņkāre. - Kas tur varēja būt?
- Viņa gaišība…
- Tss! - Margerita viņu pārtrauca.
Jauneklis apklusa.
- Kas pavada manas nestuves? - karaliene latīniski jautāja.
- Divi nāži un ieročnesējs - la Mols taiā pašā valodā atbildēia
- Lieliski, tie ir mežoņi! Sakiet, la Mol, ko jūs savā istabā salikāt?
- Hercogu Fransuā.
- Ko viņš tur darīja?
- Nezinu.
- Kas vēl tur bija?
- Kāds svešinieks.
- Dīvaini, - Margerita brīnījās. - Un jūs apgalvojat, ka jūsu draugs Kokonna nav atrodams? - viņa turpināja franciski.
- Es neatradu, un jūsu majestātei par to jau ziņoju. Tāpēc esmu ļoti nobēdājies.
- Labi, - Margerita nopūlās, - es jūs vairs neaizkavēšu. Man tomēr liekas, ka jūsu draugs drīz vien atradīsies arī bez meklēšanas. Tomēr - meklējiet vien!
Karaliene pielika pie lūpām pirkstu. Ja šī kustība nenozīmēja klusēšanu, tad tā nozīmēja kaut ko citu, kas jaunekli ļoti sajūsmināja.
Nestuves turpināja ceļu, bet la Mols, gribēdams savu meklēšanu pabeigt godam, iegriezās Svētā Antonija ielā. Iepretim Žuī ielai viņš apstājās.
Pagājušajā naktī šai vietā divas kalpones viņam un Kokonnam bija aizsējušas acis. Viņš pagriezās pa labi, noskaitīja divdesmit soļus un atradās pie kāda nama vai, pareizāk būtu teikt - pie kādas sienas, aiz kuras atradās liels nams. Sienai pa vidu bija lielām dzelzs naglām apkaltas durvis.