Nams atradās šaurajā Klošperšē ieliņā, kura sākās no Svētā Antonija ielas un iziet uz Ruā de Sisila ielu.
- Velns lai parauj! - la Mols iesaucās. - Tas ir tas pats… esmu gatavs zvērēt… Iedams, es sataustīju naglotās durvis un tad bija jāuzkāpj pa diviem pakāpieniem. Cilvēks, kurš kliedza: "Palīgā!" un kuru pēc tam Ruā dc Sisila ielā nogalināja, šeit pieskrēja tieši tajā brīdī, kas es liku kāju uz pirmā pakāpiena. Palūkosimies!
La Mols piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Durvis atvērās un tajās parādījās ūsains sētnieks.
- Was ist das! - sētnieks jautāja.
"Oho, tas, liekas, ir vācietis," - la Mols nodomāja un ļoti laipni teica:
- Es gribētu dabūt savu zobenu, kuru es šai namā šonakt atstāju.
- Ich verstehe nicht, - sētnieks atbildēja.
- Savu zobenu… - la Mols atkārtoja.
- Ich verstehe nicht!
- Kuru es atstāju… Savu zobenu, kuru cs atstāju…
- Gehe zum Teufel!
Un sētnieks aizcirta durvis la Molam tieši deguna priekšā.
- Velns un elle! - la Mols iesaucās. - Ja man būtu zobens, es labprāt šo nelieti būtu nodūris!
Viņš devās tālāk pa Ruā de Sisila ielu, nogriezās pa labi, pagāja apmēram piecdesmit solus, atkal pagriezās pa labi un atradās mazajā Tizona ieliņā, kura gāja līdztekus Klošperšē ielai un bija tai ļoti līdzīga. Tas tik bija joks! Nenogājis pat trīsdesmit soļus, viņš ieraudzīja sienu ar lielām dzelzs naglām apkaltām durvīm un diviem pakāpieniem. Likās, ka Klošperšē iela vēlreiz bija atgriezusies, lai palūkotos uz la Molu.
La Molam ienāca prātā, ka viņš varēja sajaukt virzienus un tāpēc pieklauvēja pie durvīm, apņēmies jautāt to pašu. Lai kā arī viņš dauzīja pa durvīm, neviens tās pat neatvēra. La Mols vairākas reizes apstaigāja abas durvis un secināja, ka namam ir divas izejas: uz Klošperšē un Tizona ielu. Bet šis visai loģiskais slēdziens nevarēja atdot viņam zobenu, kā arī norādīt, kur meklējams pazudušais draugs.
Vienu brīdi viņš bija gatavs pirkt jaunu zobenu un nodurt nejauko sētnieku, kurš stīvējās un runāja tikai vāciski, bet tad viņš no šīs domas atteicās. Tas taču bija Margeritas sētnieks, un, ja viņa to tur, tad tas nav bez iemesla, un sētnieku pazaudēt viņai gan nebūtu patīkami. Nekādā ziņā la Mols negribēja sagādāt nepatikšanas Margeritai.
Lai nekristu kārdināšanā, apmēram divos pēcpusdienā viņš atgriezās Luvrā.
Šoreiz istaba nebija aizņemta. Kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš blakus savam atlasa kamzolim ieraudzīja grezno zobenu, kuru bija atstājis Klošperšē ielā.
- O, tā taču ir īsta burvestība! - viņš iesaucās, bet tad nopūzdamies piebilda: - Ak, kaut nabaga Kokonnu varētu atrast tikpat viegli kā zobenu!
Stundas divas vai trīs vēlāk, kad la Mols bija apstaigājis mūra sētas ieslēgto namu, atvērās tās durvis, kuras izgāja uz Tizona ielu. Pulkstenis bija pieci pēcpusdienā un bija jau gandrīz satumsis.
Pa durvīm iznāca garā zvērādām apšūtā mētelī cicši satinusies jauna sieviete un ātri steidzās pa Ruā de Sisila ielu. Sasniegusi Aržansonas pili, viņa pieklauvēja pie vārtiņiem, kuri nekavējoties atvērās, cauri tiem izgāja uz vecās Ru de Tempļa ielas, sasniedza apakšzemes eju, kas veda uz Gīzu pili, atslēdza vārtiņus ar slēdzeni, kuru izņēma no kabatas, un pazuda.
Pusstundu vēlāk pa durvīm, kas apkaltas ar naglām, iznāca kāda kalpone un jauns cilvēks ar aizsietām acīm. Viņa noveda jaunekli līdz Žofruālanjē un Morteljerī ielas stūrim, piekodinādama, lai viņš saiti nenoņem, pirms nebūs noskaitījis līdz piecdesmit.
Jauneklis paklausīgi izpildīja pavēli un, noskaitījis līdz piecdesmit', noņēma no acīm saiti.
-Mordieul - viņš iesaucās, apskatīdams apkārtni. - Lai mani pakar, ja es zinu, kur iekļuvu! Seši! - viņš noteica, izdzirdis sitam Dievmātes katedrāles pulksteni. - Kas gan noticis ar nabaga la Molu? Steigšos uz Luvru, varbūt tur kaut ko uzzināšu.
Kokonna metās skriešus pa Morteljērī ielu un sasniedza Luvru tikpat ātri, kā to būtu veicis labs jājamais zirgs. Viņš izvaicāja sargkareivi un apkalpotāju. Šveicietis stāvēja sardzē no paša rīta, bet neviena nebija redzējis. Apkalpotājs gan teica, ka la Molu redzējis, bet arī viņš neko noteiktu neapgalvoja.
Kokonna uzskrēja pa trepēm otrajā stāvā un atrāva savas istabas durvis. Te viņš atrada tikai la Mola kamzoli, kas pjemontieša bailes tikai vairoja.
Viņš atcerējās la Hurjēru un devās uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne". La Hurjērs bija la Molu redzējis: viņš bija šeit brokastojis. Šī vēsts Kokonnu nomierināja. Viņš bija izsalcis, tāpēc palūdza sev vakariņas.
Tieši tagad Kokonnam bija laba ēstgriba: prāts mierīgs, bet vēders - tukšs. Tāpēc viņa gardās vakariņas ieilga līdz astoņiem. Izdzēris divas pudeles Anžū vīna, kas bija salds un ārkārtīgi patīkams, viņš atkal devās meklēt la Molu. Pēc bagātīgajām vakariņām viņa draudzības jūtas bija daudzkārt vairojušās, un uz ielas viņš nevienu vien reizi uzgrūdās garāmgājējiem.
Pagāja stunda. Tai laikā Kokonna jau bija paspējis apskriet Grēva piekrasti, ostu, Svētā Antonija, Tizona, Klošperšē un pārējās apkārtējās ielas. Pēkšņi viņš atcerējās kādu vietu, kur tam agri vai vēlu vajadzēja savu draugu satikt - tie bija Luvras vārti.
Līdz Luvrai vairs nebija ne simts soļu, kad Kokonna pārsteigumā apstājās. Luktura vājajā gaismā pie uzvelkamā tilta viņš tālumā ieraudzīja sava drauga ķirškrāsas mēteli un balto spalvu. Atņēmis sargkareivja sveicienu, tas kā rēgs pazuda vārtu tumsā.
Slavenais ķirškrāsas mētelis pēdējā laikā bija kļuvis tik pazīstams, ka te nebija ko šaubīties.