- Piedodiet, kundze! Man liekas, ka jūs maldāties…
- Kā tā? - iesaucās Margerita. - Vai tad jūs nemeklējat Navarras karali?
Nē, kundze! Man jāatzīstas, ka no Navarras karaļa man Luvrā jāvairās visvairāk.
- Klausieties, de Muī, - sacīja pārsteigtā Margerita, - līdz šim es jūs uzskatīju par vienu no nesamierināmākajiem hugenotu partijas vadoņiem, par vienu no visuzticamākajiem mana vīra piekritējiem. Vai es maldos?
- Jūs neesat maldījusies, augstība. Vēl šorīt es biju tāds, kā jūs par mani domājat.
- Kas jūs piespieda mainīt uzskatus?
- Madame, - teica de Muī, - neprasiet no manis atbildi un atļaujiet jums izteikt manu padevību.
Un de Muī, zemu palocījies, devās uz durvīm, bet Margerita viņu aizturēja.
- Bet ja nu es lūgtu paskaidrojumus? - viņa teica. - Ceru, ka uz manu vārdu jūs varat paļauties.
- Diemžēl, es jums nevaru neko paskaidrot, godātā kundze.
- Tomēr, monsieur…
- Majestāte, jūs varat mani nonāvēt, bet nevarat piespiest nodot manus jaunos draugus.
- Bet jūsu vecie draugi? Vai uz viņiem jūs vairs nemaz nevarai paļauties?
- Uzticīgiem, jā; bet tiem, kuri nodevuši ne vien mūs, bet arī sevi - ne.
Uztraukusies par de Muī vārdiem, Margerita droši vien viņam vēl būtu kaut ko jautājusi, bet šajā brīdī ieskrēja Gijona.
- Navarras karalis! - viņa sauca.
- No kurienes viņš nāk?
- Pa slepeno gaileni.
- Izvadi šo kungu pa otrām durvīm.
- Tas nav iespējams, kundze! Vai dzirdat?
- Klauvē?
- Jā, pie otrām durvīm.
- Kas tur klauvē?
- Nezinu.
- Paskaties un paziņo man!
- Madame, - de Muī ierunājās, - es atļaušos aizrādīt, - ja Navarras karalis atrod mani šeit šādā laikā un ģērbā - es esmu pazudis!
Margerita paņēma de Muī pie rokas, un aizveda viņu uz pazīstamo kabinetu.
- Ejiet iekšā! - viņa teica. - Tur jūs jutīsities tikpat drošs kā savās mājās.
De Muī iegāja kabinetā un, tiklīdz bija paspējis aizvērt durvis, tā ienāca Indriķis.
Šoreiz Margeritai uztraukums nebija jāslēpj: liela neattiecās uz mīlu. Viņa tikai bija mazliet skumja un norūpējusies.
Indriķis to tūdaļ ievēroja.
- Jūs bijāt aizņemta? - viņš vaicāja.
- Es… sire, es vienkārši aizsapņojos.
- Jauka nodarbošanās, madame. Jūs izskatāties burvīga! Arī es sapņoju. Tikai jūs to darāt vientulībā, bet es atnācu savus sapņus pastāstīt jums.
Margerita karalim mīļi uzsmaidīja un norādīja uz krēslu, pati apsēzdamās uz glīta melnkoka sēdekļa. Abi laulātie draugi kādu brīdi klusēja. Indriķis pirmais pārtrauca klusumu.
- Es atcerējos, - viņš teica, - ka mūsu nākotnes sapņi ir visai līdzīgi. Kaut arī mēs kā vīrs un sieva viens no otra esam tik tālu, taču rūpes par mūsu abu likteni mūs tuvina.
- Tiesa gan, sire.
- Ja es nemaldos, jūs man solījāties būt ne tikai mana uzticamā sabiedrotā, bet arī aktīva līdzkarotāja cīņā par mūsu abu labāku nākotni?
- Jā, sire, un man ir tikai viens lūgums: ķeraties ātrāk pie iecerētā un dodiet man iespēju strādāt.
- Jūsu vēlēšanās man patīk. Tai dienā, kurā, pateicoties jūsu drošajai aizbildniecībai, es sāku ccrēt, ka mani atstās dzīvu, es izdomāju kādu plānu. Liekas, ka jūs taču nekad neiedomājāties, ka cs no šī plāna varētu atteikties?
- Sire, es nešaubos, ka jūsu bezrūpība ir tikai izlikšanās. Es ticu nc vteu astrologu pareģojumiem, bet arī jūsu ģēnijam.
Ut ko jūs darītu, ja kāds šos nodomus gribētu izjaukt, draudētu mūs pazemot vēl vairāk nekā tagad?
- Es cīnītos jums līdzās - slepeni vai atklāti, - ar šo cilvēku, lai kas viņš arī būtu.
- Liekas, ka jūs katrā laikā drīkstat apmeklēt savu brāli Alansonas hercogu? - Indriķis turpināja. - Viņš jums uzticas un ir pret jums ļoti maigs. Vai jūs tagad neieietu pie viņa un nepārliecinātos, vai viņš ar kādu slepeni neapspriežas?
Margerita nodrebēja.
- Ar ko, sirel
- Ar de Muī.
- Par ko?
- Par to, kā izjaukt mūsu, nu, vismaz manus nodomus.
- Runājiet klusāk, sire, - sacīja Margerita, - pamezdama skatu uz kabineta pusi.
- Oho! - Indriķis iesaucās. - Jau atkal viens! Šo kabinetu lik bieži apmeklē, ka jūsu istabas kļūst pārāk neērtas.
Margerita pasmaidīja.
- Vai tur atkal tas pats la Mols? - Indriķis jautāja.
- Nē, sire. Tur ir de Muī.
- Kā? - Indriķis izsaucās priecīgā izbrīnā. - Tātad viņš nav pie Alansonas hercoga? Pasauciet viņu drīzāk, man ar viņu jārunā!…
Margerita steidzās uz kabinetu, atvēra durvis, un, paņēmusi de Muī pie rokas, atveda viņu pie Navarras karaļa.
- Ak, kundze, - jaunais hugenots pārmetoši sacīja, viņa balsī bija vairāk skumju kā rūgtuma, - jūs mani tomēr nodevāt, kaut gan solījāties to nedarīt. Ja nu es iedomājos atriebties un savukārt pastāstu…
- Neatriebjaties vis, de Muī, - Indriķis viņu pārtrauca, paspiezdams viņam roku, - vai vismaz uzklausiet mani līdz galam! Lūdzu, parūpējaties, lai mums neviens netraucētu, - viņš piebilda, uzrunādams karalieni.
Tiklīdz Indriķis to bija pateicis, iesteidzās pārbiedētā Gijona un kaut ko iečukstēja Margeritai ausī. Karaliene nekavējoties piecēlās un Gijonas pavadībā steidzās uz priekšistabu. Indriķis tūdaļ pārmeklēja visu istabu. Mazliet uztraukts, de Muī vēroja karaļa rīcību, drošinādams sevi, ka zobens, kas karājās viņam pie sāniem, vajadzības gadījumā pratīs saimnieku aizsargāt.