Priekšistabā Margerita ieraudzīja la Molu, kurš, neievērodams Gijonas lūgumu, bija pieprasījis viņu ielaist pie karalienes.
Kokonna stāvēja draugam aiz muguras, gatavs steigties palīgā vai aizsargāt viņa aizmuguri.
- O, tas esat jūs, grāf de la Mol! - Margerita iesaucās. - Kas jums kaiš? Jūs esat tik bāls un drebat!
- Grāfs dc la Mols tik stipri klauvēja pie durvīm, ka man vajadzēja atvērt, kaut gan jūsu majestāte to bija aizliegusi, - taisnojās Gijona.
- Ko tas nozīmē? - Margerita bargi jautāja.
- Majestāte, es jūs gribēju brīdināt, ka pie jums ienāca kāds svešinieks vai par zaglis, kas bija tērpies manā mētelī un cepurē, - la Mols teica.
- Jūs maldāties, grāf. Jūsu mētelis ir jums mugurā un cepure - galvā, kaut gan runājat ar karalieni.
- O, piedodiet, kundze, piedodiet! - iesaucās de la Mols, steidzīgi noņemdams cepuri. - Dievs ir mans liecinieks, ka es cienu jūsu majestāti!
- Bet ticēt gan neticat?
- Ko lai es daru, - la Mols žēlojās, - ka pie jums ir kāds vīrietis, kurš ģērbies tieši tāpat kā es un varbūt izmanto arī manu vārdu?…
- Kas tas par vīrieti? - jautāja Margerita, lēni spiezdama nelaimīgā mīļākā roku. - Skatieties šurp! Es atvilkšu aizkarus, un jūs redzēsit divus cilvēkus.
To teikdama, Margerita atbīdīja ar zeltu izšūto samta aizkaru un la Mols ieraudzīja Indriķi, kurš sarunājās ar kādu nepazīstamu vīru ķirškrāsas mētelī. Kokonna, kuru ziņkārība mocīja tik stipri, it kā runa būtu par viņu pašu, arī paskatījās un pazina de Muī. Abi draugi izbrīnā apmulsa.
- Ceru, ka tagad jūs būsit nomierinājies, grāf, - Margerita teica. - Palieciet pie manas istabas durvīm un neielaidiet nevienu. Ja kāds parādās, kaut tikai uz trepēm, brīdiniet mūs!
La Mols nomierinājās un padevīgs kā bērns izgāja gaitenī un paskatījās uz Kokonnu, kurš tāpat paskatījās uz viņu, Vēl ncaltapušies no pārsteiguma, viņi abi jau atradās aiz durvīm.
- De Muī! - Kokonna izdvesa.
- Indriķis! - la Mols nopūtās.
- Dc Muī tavā ķirškrāsas mētelī, ar tavu balto spalvu un roku, kuru vēcina tāpat kā tu!
- Jā, - la Mols atteica. - Bet ja viņi nerunā par mīlu, tad bez šaubām viņi par kaut ko apspriežas.
- Mordieu! Nu reiz arī mūs iejauca politikā! - Kokonna dusmojās.
Margerita atgriezās guļamistabā un nosēdās līdzāš abiem sarunas
biedriem. Šajā neilgajā laikā viņa bija izdarījusi daudz: Gijona uzmanīja slepeno eju, bet la Mols ar Kokonnu sargāja durvis.
- Kā jums šķiet, kundze, vai mūsu sarunu var noklausīties? - Indriķis jautāja sievai.
~ Istabai ir divkāršas sienas un starpsienas pildītas ar vilnu. Sarunas nevar noklausīties, - Margerita atbildēja.
- Es paļaujos uz jums, - Indriķis pasmaidīja un uzrunāja de Muī: Tātad… - karalis pazemināja balsi, - ko jūs šeit meklējat?
- Šeit?… - dc Muī brīnījās.
- Viņš negribēja šurp nākt, - paskaidroja Margerita, - es pati viņu te ievedu.
- Tātad jūs?…
- Es visu nojautu.
- Redzat nu, monsieur de Muī, - karalis aizrādīja, - varēja pat nojaust.
- Monsieur de Muī, - Margerita turpināja, - šorīt salikās ar Alansonas hercogu kādā no viņa galminieku istabām.
- Es zināju, ka Alansonas hercogs pūlēsies jūs satikt, - teica Indriķis.
- Tā ir jūsu vaina, sire. Kāpēc jūs stūrgalvīgi noraidījāt manu priekšlikumu?
- Jūs atteicāties? - izsaucās Margerita. - Tātad es neesmu maldījusies, to nojauzdama?
- Man par jums jāsmejas, - sacīja Indriķis, šūpodams galvu. - Pie manis ienāk cilvēks un sāk stāstīt par troni, apvērsumu un iznīcināšanu. Viņš to saka man, karalim Indriķim, kuru pacieš vienīgi viņa atturības dēļ, man, hugenotam, kuru apžēloja vienīgi ar noteikumu, ka viņš spēlēs katoli! Vai jūs tiešām domājat, ka es varēju piekrist jūsu piedāvājumama istabā, kurā nav nekādas drošības? Velns lai parauj! To var iedomāties tikai bērni vai muļķi!
- Bet vai jūs, majestāte, kaut ar zīmi nevarējāt man dot kādu cerību stariņu?
- Ko jums teica Alansonas hercogs, de Muī? - jautāja Indriķis.
- Tas nav mans noslēpums, sire.
- Ak, Dievs! - Indriķis nepacietīgi iesaucās, būdams saniknots, ka viņam ir darīšana ar cilvēku, kurš tik maz viņu saprot. - Es negribu zināt, kādus priekšlikumus viņš jums piedāvāja; man jāzina tikai viens - vai viņš ir dzirdējis un noklausījies mūsu sarunu?
- Jā, sire, viņš ir noklausījies un dzirdējis visu.
- Viņš ir noklausījies un dzirdējis! Un jūs pats to sakāt, dc Muī? Jūs esat slikts sazvērnieks! Ja es būtu piekritis jūsu priekšlikumam, mēs abi būtu pazuduši cilvēki. Es, protams, nezināju, ka hercogs noklausās, bet man bija aizdomas. Ja ne viņš, tad mūs varēja noklausīties kāds cits, piemēram, Anžū hercogs, Kārlis IX vai māte karaliene. Jūs nesaprotat Luvrā tik bieži li&otos vārdus: "Arī sienām ir ausis." Pazīdams šīs sienas, es taču nevarēju būt atklāts. Diezgan, de Muī, diezgan! Es redzu, ka jūs Navarras karali pārāk zemu vērtējat, un tāpēc mani pārsteidz tas, ka jūs tomēr esat ieradušies piedāvāt man karaļa troni.
- Sire, vai tad tiešām, atteikdamies no kroņa, jūs nevarējāt dot kādu zīmi?! - sacīja de Muī. - Tad es nebūtu padevies izmisumam, nebūtu domājis, ka viss zaudēts.
- Velns un elle! - iesaucās Indriķis. - Ja jau Alansonas hercogs noklausījās, tad nav brīnums, ka viņš mūs arī redzēja. Vai zīme nevar būt tikpat bīstama kā vārds? Klausieties, de Muī, - paskatījies visapkārt, karalis turpināja, - ari tagad, šai istabā es baidos, ka mūs kāds nenoklausās, un tomēr cs saku: de Muī, atkārtojiet savu priekšlikumu!
- sire, - de Mui izmisumā izsaucās, - tagad es piederu Alansonas hercogam!
Margerita sasita skaistās rokas.