- Tātad par vēlu! - viņa sacīja.
- Gluži otrādi, - norūca Indriķis, - saprotiet taču, ka arī tur skaidri redzama Dieva žēlastība. Palieciet Fransuā sabiedrotais, de Muī, tas būs mūsu glābiņš. Vai tu tiešām domā, ka es, Navarras karalis, varu galvot par savu pavalstnieku drošību? Nē! Jūs visus nogalinās, ja radīsies kaut vismazākās aizdomas! Francijas princis - tas ir pavisam kas cits! Papūlies iegūt kādus pierādījumus, de Muī, prasi garantijas! Neapmierinies tikai vārdiem un solījumiem. Tu esi pārāk vientiesīgs un to pieproti.
- O, sire Ticiet man, tikai izmisums par jūsu atteikšanos mani iegrūda hercoga rokās. Es baidījos, ka viņš, zinādams par mūsu noslēpumu, varētu mūs nodot.
- Bet tagad tu zini viņa noslēpumu, un tikai no tevis ir atkarīgs, vai tu šo noslēpumu izmantosi, kā pienākas. Ko viņš vēlas? Vai grib kļūt par Navarras karali? Jauki, apsoli viņam troni! Ko vēl viņš grib? Atstāt galmu? Dod viņam iespēju aizbēgt, strādā viņa labā tāpat kā manā. Un pēc tam izmanto viņu kā vairogu, vērs viņu pret visiem cirtieniem, kas mērķēti mums. Kad būs jābēg, mēs bēgsim abi; kad būs pienācis laiks cīnīties un valdīt - es valdīšu viens!
- Sargieties no hercoga! - Margerita brīdināja. - Šis cilvēks dzeļ, viņam ir tumša dvēsele, viņš nepazīst ne naida, nc mīlas. Pret saviem draugiem viņš arvien izturas tāpat kā pret saviem ienaidniekiem un pret saviem ienaidniekiem tāpat kā pret saviem draugiem.
- Vai viņš jūs gaida, de Muī? - Indriķis vaicāja.
- Jā, sire.
- Kur?
- Abu galminieku istabā.
- Kad?
- Pirms pusnakts.
- Pašlaik vēl nav vienpadsmit, - Indriķis teica. - Tātad laika diezgan. Iesim, de Muī!
- Vai mēs varam uz jums paļauties? - Margerita jautāja de Muī.
- Protams, kundze, - atbildēja Indriķis tajā sirsnīgajā pārliecībā, ar kuru viņš vēlāk iekaroja tik daudzu sirdis. - Monsieur de Muī personība neļauj par to šaubīties.
- Jums taisnība, sire, - jauneklis atbildēja. - Bet jūsu vārds man nepieciešams, jo to prasīs partijas vadoņi. Jūs neesat īsts katolis, vai ne?
Indriķis paraustīja plecus.
- Jūs neatsakāties no Navarras karaļvalsts kroņa?
- Es neatsakos ne no viena kroņa, de Muī. Es tikai atstāju sev tiesības izvēlēties labāko; to, kurš būs izdevīgs man un jums.
- Bet ja nu jūs apcietina? Vai jūs, majestāte, tādā gadījumā apsolāties par visu klusēt, kaut arī jūs spīdzina?
- Dievs lai ir mans aculiecinieks, de Muī!
- Vēl vienu vārdu, sire! Kur es jūs varēšu satikt?
- Rīt cs jums aizsūtīšu savas istabas atslēgu. Jūs varēsit apmeklēt mani pēc savas vēlēšanās un jebkurā laikā. Alansonas hercogs atbildēs par visu. Pagaidām izmantojiet šīs mazās kāpnītes! Es jūs pavadīšu. Pa to laiku karaliene ievedīs jūsu līdzinieku sarkanajā mētelī, kurš pašlaik apsargā durvis. Man šķiet, ka nevienam nevajag zināt, ka jūs esat divi. Vai ne, de Muī? Vai ne, Margerita?
Un Indriķis smaidīdams palūkojās uz sievu.
- Jā, - atbildēja Margerita, nemaz nesamulsdama, - žēl tikai, ka grāfs de la Mols kalpo manam brālim Alansonas hercogam.
- Tādā gadījumā papūlaties, lai viņš klust par mūsu prickritēju, - Indriķis nopietni sacīja. - Nežēlojiet ne solījumus, ne zeltu. Visa mana kase ir jūsu rīcībā.
- Ja jūs vēlaties, - atbildēja Margerita ar to saldo smaidu, kāds tik īpatnējs ir reibuma pilnajām Bokačo sievietēm, - es izmantošu visus spēkus, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.
- Labi, kundze, ļoti labi! Bet jūs, de Muī, sagūstiet hercogu!
XXVI Margerita
Visas tās sarunas laikā, kuru mēs aprakstījām iepriekšējā nodaļā, la Mols un Kokonna stāvēja sardzē. La Mols bija mazliet noskumis, Kokonna - norūpējies.
- Ko tu par visu to domā, mīļais draugs? - la Mols jautāja.
- Es domāju, ka tur veidojas kāda galma intriga, - pjemontietis atbildēja.
- Vai vajadzības gadījumā tu šajā intrigā piedalītos?
- Mans dārgais, klausies, ko es tev teikšu, un liec aiz auss, - Kokonna atbildēja. - Visās galma viltībās, visās valdnieku blēdībās mēs esam tikai ēnas. Tur, kur Navarras karalis pamet savas spalvas atliekas vai Alansonas hercogs - sava mēteļa gabalu, mēs atdodam dzīvību. Karalienei tu tici iedomu dēļ, viņa tev - kaisles dēļ, tas arī ir viss. Vari pazaudēt galvu mīlas dēļ, bet nezaudē to politikas dēļ.
Tas bija prātīgs padoms. Klausoties Kokonnā, la Mols šķita pavisam nobēdājies.
- Man mīla pret karalieni nav vienīgi iekāre, Anibāl, - viņš teica. - Es viņu mīlu, mīlu no visas sirds. Vai tā ir laime vai nelaime, es nezinu. Tu varbūt teiksi, ka tas ir neprāts? Jā, piekrītu, ka es esmu neprātīgs. Bet tu, Kokonna, esi apdomīgs un tu nedrīksti ciest manas muļķības dēļ, un dalīties ar mani nelaimē. Ej pie Alansonas hercoga un negrūd sevi postā.
Kokonna uz mirkli iegrima domās, tad viņš pacēla galvu un teica:
- Dārgais draugs, tu runā taisnību. Tu esi iemīlējies un mulsti mīlas reiboni. Es esmu godkārīgs un man dzīve dārgāka par sievietes skūpstu. Kad es gribēju riskēt ar dzīvību, es izvirzīju savus noteikumus. Arī tu, nabaga Medor, papūlies izvirzīt savus.
To teicis, Kokonna atvadījās no la Mola un aizgāja.
Pēc minūtēm desmit atvērās durvis un Margerita, uzmanīgi paskatījusies gaitenī, paņēma la Molu aiz rokas; ne vārda neteikusi, ievilka to savas guļamistabas tālākajā stūrī un pati aizslēdza visas durvis.
Tad Margerita apsēdās melnkoka krēslā, pievilka ļa Molu pie sevis un saspieda viņa rokas savējās.
- Tagad mēs esam vieni! - viņa teica. - Parunāsimies nopietni, mans draugs.
- Nopietni, godātā kundze?
- Vai arī par mīlu, ko? Tas jums tīk labāk? Bet arī mīla var būt nopietna, it īpaši karalienes mīla.