- Hercogs, manu draudziņ, cer iegūt labumus pats sev. Atstāsim viņu pie šīm iedomām: viņa dzīvība būs aizsargs mūsējai.
- Bet cs esmu viņa kalpotājs. Kā lai es viņu piekrāpju?
- Kā tad jūs viņu piekrāpsit? Ko tad viņš jums uzticējis? Vai tad tieši viņš nav jūs piekrāpis, ieteikdams de Muī ģērbties jums līdzīgā uzvalkā, lai netraucēti varētu ierasties pie viņa? Jūs apgalvojat, ka esat viņa kalpotājs? Bet vai vispirms jūs nebijāt manējais? Vai viņš jums tā apliecināja savu draudzību kā es savu mīlu?
La Mols piecēlās galīgi satriekts un bāls.
- Kokonnam bija taisnība, - viņš norūca. - Intrigas ievilks mani savos tīklos un beigās nožņaugs.
- Kas ir? - Margerita jautāja.
- Nekas, - la Mols atteica. - Lūk, mana atbilde: Francijas tālākā malienā cs jau dzirdēju stāstām par jūsu slaveno vārdu un jūsu brīnišķo daiļumu, un šīs runas skāra sirdi kā neskaidra vēlēšanās pēc nezināmā. Stāsta, ka jūs esat mīlējusi jau daudzus un, ka jūsu mīla jūsu izredzētajiem ir bijusi liktenīga, jo nāve, varbūt greizsirdības dēļ, gandrīz vienmēr laupīja jūsu mīļākos…
- La Mol!…'
- Nepārtrauciet mani, dārgā Margerita! Vēl stāsta, ka jūs šo uzticamo draugu sirdis glabājot zelta kārbiņās iebalzamētas, un brīžiem šīs skumjās atliekas apveltījot ar maigiem skatieniem un skumjām atmiņām par laimi. Jūs nopūšaties, mana karaliene, jūsu dzidrais skats satumst? Tātad tā ir taisnība. Labi! Padariet mani par savu visdievinātāko, vislaimīgāko no jūsu mīļākajiem. Citiem jūs ievainojat sirdis un tad uzglabājat tās par piemiņu. Manā labā jūs izdarījāt vairāk, jūs pakļāvāt manu galvu briesmām… Labi! Margerita, zvēriet pie Dieva, kas šajā istabā jau izglāba man dzīvību, zvēriet, ka glabāsit manu bendes nocirsto galvu, - es jūtu, ka tā tas notiks, - un reizēm pieskarsities tai ar savām saldajām lūpām. Zvēriet, Margerita, un es, zinādams, ka mani gaida tāda samaksa, ja vajadzēs, būšu nodevējs un nelietis, būšu jums padevīgs ar miesu un dvēseli, kā jūsu mīļākais un līdzbiedrs!
- O, kāds neprāts, mans dārgais! - iesaucās Margerita. - Mīla padara tevi aklu.
- Zvēriet!
- Tu gribi, lai es zvēru?
- Jā, uzlikusi roku uz šīs sudraba kārbiņas vāka krusta. Zvēriet!
- Labi, - Margerita piekrita. - Ja tavas drūmās aizdomas piepildīsies, zvēru tev, likdama roku uz šī krusta, ka tu būsi mans, dzīvs vai miris, līdz tam brīdim, kamēr es pati būšu dzīva. Ja es nevarēšu tevi glābt no briesmām, kurām tu būsi pakļauts vienīgi manis dēļ, - es to zinu, - es izpildīšu tavu lūgumu. Es došu tavai nabaga dvēselei kaut vai to vienīgo apmierinājumu, kuru tu tagad lūdzi.
- Vēl vienu vārdu, Margerita! Tagad es esmu gatavs mirt, nāve mani vairs nebaida. Bet varbūt mums laimējas un cs palieku dzīvs. Navarras karalis būs karalis, bet jūs būsiet karaliene. Tagad jūsu attiecības ir vēsas, bet tad jūs iemīlēsit viens otru un mani aizmirsīsit. Margerita, dārgā Margerita! Ar vienu vārdu jūs man atveldzējāt nāves šausmas, lad ielīksmojiet mani arī ar dzīves rožainajām cerībām!
- Nebaidies, es esmu tava ar miesu un dvēseli, - Margerita iesaucās, no jauna uzlikdama roku uz krusta. - Ja es došos prom, tu man sekosi. Ja karalis atteiksies ņemt tevi līdz, es arī palikšu.
- Un jūs neuzdrošināsities pretoties?!
- Mans maigākais draugs, manas dvēseles mīlas zieds, tu nepazīsti Indriķi. Viņš tiecas tikai pēc viena - kļūt par karali. Tā ir viņa vienīgā vēlēšanās. Tās īstenošanai viņš ir gatavs ziedol visu, kas viņam ir un, protams, ar vēl lielāku prieku to, kas viņam nepieder. Uz redzēšanos!
- Jūs mani padzenat? - smaidīdams jautāja la Mols.
- Ir jau vēls.
- Jā. Bet kur lai es eju? Manā istabā ir Alansonas hercogs un de Muī.
- O, pareizi, - Margerita skumji pasmaidīja. - Bez tam man ar jums vēl kaut kas jāpārrunā par iecerēto sazvērestību. Kopš šīs nakts la Mols vairs nebija vienkāršs karalienes mīļākais un varēja augsti turēt galvu, kurai bija lemta tik skaista nākotne. Un tomēr brīžiem viņa sejā bija redzamas skumjas un smagas domas dziļās grumbās sagūla kādreiz tik jautrā, bet tagad bezgala laimīgā jaunekļa baltajā pierē.
XXVII Dieva pirksts
Aiziedams no de Sovas kundzes, Indriķis teica:
- Ejiet gulēt, Šarlote, izliekaties, kas esat nopietni slima, un rit nevienu nepieņemiet.
Šarlote paklausīja, pat nepūlēdamās noskaidrot, kāda iemesla dēļ karalis dod šādu pavēli.
Bet viņa zināja, ka Indriķim bija daudz noslēpumu, kurus viņš nevienam neuzticēja un kurus viņš baidījās izpaust pat miegā. Tāpēc viņa izpildīja visu, ko viņš vēlējās, būdama pārliecināta, ka arī karaļa visdīvainākajam prasībām ir nopietns pamats.
Tajā vakarā viņa Dariolai žēlojās par stiprām galvassāpēm un reiboni. Šīs slimības pazīmes viņai bija ieteicis Indriķis.
Otrā rītā baronese izlikās, ka gribētu piecelties, bet izlikusi kājas uz grīdsegas, viņa sacīja, ka jūtoties ļoti nespēcīga un atkal atgūlās.
Šī slimība, par kuru Indriķis jau stāstīja Alansonas hercogam, bija pirmais jaunums, par kuru ziņoja Katrīnai, kad viņa prasīja, kāpēc de Sovas kundze nav klāt viņas rīta tualetes laikā.
- Viņa ir slima, - atbildēja Lotringas princese.
- Slima! ~ Katrīna nicīgi noteica. Ne vaibsts viņas sejā neliecināja, ka šī vēsts viņai bija tīkama. - Slinkums, cits nekas!
- Nē, augstība, - princese paskaidroja, - Sovas kundze bija jau piecēlusies, bet galvassāpes un nespēks piespieda viņu atkal likties gultā.
Katrīna klusēja un, slēpdama savu prieku, pagriezās pret logu. Pagalmā viņa ieraudzīja Indriķi, kurš sarunājās ar kādu jaunekli. Ļauna līksme un slēptas bailes iesmeldza karalienes sirdī.