- Es nerunāju tādēļ, lai tevi aizkavētu jau šorīt. Sūtņi ieradīsies rīi vai parīt. Viņu var apcietināt pēc medībām - vakarā vai naktī.
- Tas jau ir pavisam kas cits! Mēs vēl par to parunāsim un izlemsim. Pēc medībām to var - tad man nekas nav pretī. Ardievu! Rikstu, nāc šurp!
- Kārli, - sacīja Katrīna, viņu pieturēdama aiz piedurknes un labi zinādama, ka tas var karali ļoti saniknot, - Indriķi var apcietināt vakarā vai naktī, bet pavēle par apcietināšanu tev jāparaksta tagad. - Rakstīt pavēlL.parakslīt…meklēt zīmogu, kad mani gaida, lai dotos medībās? Velns parauj, tas nu ir par daudz!
- Nē, jel! Es tevi pārāk mīlu un negribu apgrūtināt. Es jau visu sagatavoju. Ienāc pie manis!
Un Katrīna ar divdesmit gadus vecas meitenes žiglumu atvēra sava kabineta durvis. Uz rakstāmgalda stāvēja aizdegta svece, tintnīca, spalva, pergamenta lapa un zīmogs.
Karalis paņēma pergamentu un steigā pārlasīja uzrakstīto: "Pavēle utt. apcietināt un ievietot Bastīlijas cietumā mūsu brāli Navarras Indriķi."
- Labi darīts! - viņš noteica, ar vienu vilcienu parakstīdams pavēli. - Ardievu, māmiņ!
Viņš izskrēja no kabineta kopā ar saviem suņiem, būdams, priecīgs, ka tik viegli ticis vaļā no Katrīnas.
Karalis Kārlis vienmēr bija ļoti noteikts. Medības viņš nekad nenokavēja, tāpēc šīrīta vilcināšanās visiem radīja izbrīnu. Tāpēc, kad viņš beidzot parādījās, mednieki viņu apsveica ar priecīgiem saucieniem, dzinēji sāka taurēt, zirgi iezviedzās, bet suņi līksmi rēja. No šī skaļā trokšņa un saucieniem Kārļa bālā seja sārtojās un sirds strauji iepukstējās. Uz mirkli viņš atkal jutās jauns un laimīgs.
Karalis steidzīgi apsveicinājās ar spožo galma sabiedrību. Viņš pamāja ar galvu Alansonas hercogam, ar roku pavicināja māsai Margeritai, nevērīgi pagāja garām Indriķim un uzlēca berberu zirgā, kurš strauji atbrīvojās no staļļmeistara rokām.
Atkal atskanēja taures un karalis Alansonas hercoga, Navarras karaļa, karalienes Margeritas, Nevērās hercogienes, Sovas kundzes, Tavannas un citu ievērojamāko galminieku pavadībā izjāja no Luvras. Protams, medībās piedalījās arī la Mols un Kokonna. Nebija vienīgi Anžū hercoga, kurš jau trīs mēnešus piedalījās Lavošelas aplenkšanā.
Gaidot karali, Indriķis piejāja pie sievas, kura, atbildēdama uz sveicienu, iečukstēja viņam ausī:
- Kokonna pats pavadījis Varšavas ziņnesi pie Alansonas hercoga.
- Tātad hercogs visu zina?
- Bez šaubām, - Margerita atbildēja. - Tas jau skaidri redzams: viņa seja laistās priekā.
- Velns un elle! - norūca bearnietis. - Viņš nu gan prot! Šodien viņš dzīsies pakaļ trim medījumiem: Francijai, Polijai un Navarrai, ja neskaita mežacūkas.
Paklanījies sievai, Indriķis atgriezās savā vietā un pasauca vienu no saviem kalpiem, kurš arī bija bearnietis un kura senči jau veselu gadsimtu bija kalpojuši viņa senčiem. Viņam Indriķis deva visādus rīkojumus nokārtot mīlas lietas.
- Orson! - viņš teica, paņem šo slēdzeni un aiznes to de Sovas kundzes brālēnam, kurš, kā tu zini, dzīvo pie savas mīļākās Katīfišas ielas stūra .namā. Pasaki viņam, ka viņa māsīcai šovakar ar viņu jārunā. Lai viņš ienāk manā istabā un pagaida. Ja es nokavēšos, viņš var atgulties manā gultā.
- Atbildi nevajag gaidīt?
- Nē, bet man jāzina, kā tev veicies. Protams, šo slēdzeni tu nodosi viņam personīgi. Vai saprati?
- Jā, sire.
- Pagaidi, velns lai parauj! Tagad tu vēl nevari jāt. Jājot cauri Parīzei, tu turēsies man blakus. Es tevi pasaukšu savilkt seglu siksnu un tu nemanot varēsi izpildīt manu pavēli. Bondā tu mums atkal pievienosies.
Kalps palocījās un aizjāja sāņus.
Greznais jātnieku pulks devās pa Senonorē un Sendenī ielām un drīz nokļuva priekšpilsētā. Svētā Lorenča ielas galā Indriķa zirgam atrisa sedlu siksna. Orsons pieaulekšoja, lai to savilktu, un viss notika tā, kā bija norunāts. Indriķis pievienojās karaļa svītai, bet uzticamais kalps iegriezās Tempļa ielā.
Kad Indriķis atkal piejāja pie karaļa, pēdējais ar Alansonas hercogu tā bija nogrimis sarunā par medījamā meža kuiļa vecumu un tā midzeni, ka Indriķa atpalikšanu nebija pamanījis vai vismaz izlikās neredzam.
Margerita tai laikā uzmanīgi novēroja apkārtējos un viņai šķita, ka Kārlis, paskatīdamies uz viņas vīru, it kā samulst. Nevērās hercogiene bija neparasti jautra. Tikpat jautrais Kokonna smīdināja dāmas ar dažādiem asprātīgiem nostāstiem.
Kas attiecas uz la Molu, tad viņam jau divreiz bija izdevies noskūpstīt Margeritas balto, zeltbārkstaino krūšu saiti. To viņš izdarīja ar tādu mīlētāja veiklību, ka notiekošo pamanīja tikai trīs četras personas. Stundas ceturksni pirms deviņiem mednieki sasniedza Bondē mežu.
Vispirms Kārlis apjautājās, vai mežakuilis nav aizbaidīts. Mežakuilis atradās savā midzenī un norīkotais dzinējs par viņu atbildēja.
Tad pasniedza brokastis. Izdzēris glāzi ungāru vīna un uzaicinājis dāmas apsēsties pie zemē uzklātā galda, karalis aizgāja. Viņu mocīja nepacietība un, lai īsinātu laiku, viņš devās aplūkot suņus. Savu zirgu viņš lika atsedlot. Kārlis atzinās, ka ar tik skaistu un spēcīgu zirgu viņam vēl nav izdevies jāt.
Karaļa prombūtnes laikā ieradās hercogs Gīzs. Viņš bija tā bruņojies, it kā būtu gatavojies nevis medībām, bet gan karam. Viņa divdesmit vai trīsdesmit pavadoņi bija tikpat labi bruņoti kā viņš pats. Hercogs vaicāja, kur ir karalis, un tad aizgāja pie viņa.
Tieši deviņos karalis pats deva signālu, pūzdams ragā. Visi sasēdāš zirgos un devās uz medību vietu. Ceļā Indriķim vēlreiz laimējās piejāt pie savas sievas.
- Vai neuzzinājāt kaut ko jaunu? - viņš vaicāja.